vienpates attiecības

57days, tas jau labi, ja abiem shaada dziivoshana ir ok, manas draugs nudien nebuutu laimiigs par taadu perspektiivi:D
Bonecutie, Oo, jaa, man pagaidaam sanaak paaris shaadus vakarus sev sagaadaat, kad paarnaac maajaas, uzvelc savas vecaas, labaas maajas dreebes, sagatavo kaut ko garshiigu un dari ko gribi (manaa gadiijumaa, taa ir loooti retro filma vai mans indieshu mantras, par kuraam visi meedz iesmiineet:D) totaalaa klusumaa, nereekinoties ne ar vienu:D kaads kaifs!(l):-D
Emilie, lieliski uzrakstiiji! Tik veseliiga un relakseeta attieksme!:-)

Man veel loti, loti patiik tieshi vienai apmekleet izstaades, kino, mazus kafee, braukt uz juuru vai vnk seedeet "savaas vietaas" un veerot cilveekus! Bet otram gribas tachu daliities tajaa visaa ar mani! Bet briivais laiks tomeer ir sameeraa mazs, taadeel tieshaam jaameklee komopromisi)

Esmu izteikta vienpate un man ir tieši tāpat - lai cik ļoti es otru cilvēku mīlētu, kopdzīve mani smacē, nespēju izturēt to, ka visu laiku jāiet visur kopā, jādzīvo kopā, jāplāno ikdiena kopā. Tas nav priekš manis.
Manuprāt, Jackie ļoti perfekti visu jau pateica:

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim. Tu tachu nevari izmainiit savu buutiibu.

Esmu otru cilvēku mīlējusi neizsakāmi, esmu gribējusi kopā pavadīt visu dzīvi, taču pati esmu bijusi tā, kura aizgājusi prom, jo nespēju izturēt kopdzīvi, nespēju pat iedomāties kam būtu jānotiek, lai spētu. Kad dienas laikā nesaņēmu savas 2-3 stundas pilnīgā vienatnē un klusumā, pārdomāju vai man šīs attiecības vispār ir vajadzīgas. Tiesa gan, par to īpaši nepārdzīvoju, jo neesmu nelaimīga, ka esmu tāda kāda esmu. Gluži vienkārši ir cilvēki, kuriem nav domāta kopdzīve un viss, kas ar to saistās. Un tas nav slikti. Galvenais - būt laimīgam un harmonijā ar sevi.

Izskatās, ka vairākām ir līzīgas izjtas pat vienatni un būšanu savā sabiedrībā :)

Kaut vai sadzīviska lieta - gribu atnākt mājās pēc darba, attaisīt vīnu, aizvērt aizkarus, un tupēt internetā/skatīties seriālus līdz rītausmai. Vai to var? Nu OK, reizēm var, bet ikdienā, ja ir otra puse (un vēl bērns, piemēram), tad šitas īsti neiet krastā. Sagribās aizbraukt pastudēt uz Oksfordu - nevar, vīrietim darbs tepat, bērnam bērnudarzs tepat. Sagribās cept vakara torti u n ta pārtikt 3 dienas - nevar, vīrs grib karbonādi un bērns - makaronu sacepumu.

Ak, cik ļoti labi šo te saprotu! Labi, bērnu man vēl nav (un paldies dievam ka tā :D), bet nopietnās attiecībās esmu jau labu laiku. Brīžiem nav lielākas vēlmes kā vienkārši atnākt mājās no nogurdinošas darba dienas, izslēgt telefonu, lai neviens netraucē, aizvilkt aizkarus, paķert vai pagatavot ko garšīgu, atvērt datoru un nosēdēt pie tā savā nodabā kaut vai līdz četriem rītā, ja sagribas. Jūtos lieliski, kad esmu viena, nespēju saprast cilvēkus, kuri nejūtas labi paši savā nodabā - nepārtraukti vajag kaut kur iet, sēdēt kopā ar citiem, čalot bez apstājas, utml, man tas ir ļoti nogurdinoši, un kā jau Jackie rakstīja, tikai tad, kad esmu viena, jūtu savu visīstāko ''es'', kopā ar citiem cilvēkiem kaut kas ir... citādāk.

Man gan ir palaimējies, ka otrs cilvēks ir tāds pats un ļoti labi saprot mani, tāpēc es bez kaut kādiem strīdiem varu pabaudīt vienatni ik pa laikam. Īpaši izbaudu brīžus, kad draugs brauc komandējumos uz nedēļu vai vairākām dienām, paspēju gan atpūsties, gan arī sailgoties pēc otra. :D

Kadreiz celot kopa, kadreiz vienam. Vienreiz,kad devos uz Latviju, nevienam no draugiem to neteicu, lai varetu izbaudit vienatni un palikt viesnica :D
Man ir pieredze ar long distance relationships, to laiku ko esiet kopa izbaudit, sailgojies.
Ja otrs cilveks tevi mil, un pienem to, ka tev ir sada vajadziba un tieksme nav nekadu problemu, ka ir laiks pavadits atseviski. Jo svarigi ir, lai otrs butu laimigs. Bet virietim ir looti jamil sieviete.
Kad man ir neparvaramas ilgas pec Latvijas, man draugs pat ir teicis, ka ir ar mieru, ka es dodos dzivot uz Rigu, kaut mus skirtu attalums, bet vinam ir svarigi, lai es esmu laimiga un apmierinata.
Mes viens otram neko neliedzam.

Jackie, nu ir rados bijuši varianti, kad pāris ir kopā gadus, šķiet, 5? 6? 7?, katrs dzīvo savā dzīvoklī. Un abi apmierināti.

Reizēm ir grūti.Bet par laimi draugam ir arī naktsmaiņas,tad nu tie vakari un dienas ir manas.

Bet, vai neshkiet nedaudz negodiigi attieciibaa pret otru, ja vienpatis saglabaa visus savus ieradumus? Teiksim, man buutu ideaali kaadas 4 (:-D ) dienas nedeelaa pavadiit savaa maajaa, taa pati celoshana vienam utt.! ”Normaalajam" (:-D) -jaapiekaapjas, jaapienem to, jaaskumst?
Taapeec domaaju, ka abiem pa druskai no savas puses jaaiet pretii viens otram, lai shii savieniiba pastaaveetu.

ari laba lieta ir doties celojuma vienai :-)

Un runa nav tikai par pabūšanu vienai. Man ļoti pietrūkst tās brīvības, kas nesen vēl bija. Kad ne ar vienu nav jārēķinās, vari dzīvot un darīt kā un ko gribi. Būt tikai ar sevi.

Saprotu tevi! Ar laiku pierod pie tā, ka ar to "darīt kā un ko gribi" ir švakāk. Bez kompromisiem neiztikt. Kaut vai sadzīviska lieta - gribu atnākt mājās pēc darba, attaisīt vīnu, aizvērt aizkarus, un tupēt internetā/skatīties seriālus līdz rītausmai. Vai to var? Nu OK, reizēm var, bet ikdienā, ja ir otra puse (un vēl bērns, piemēram), tad šitas īsti neiet krastā. Sagribās aizbraukt pastudēt uz Oksfordu - nevar, vīrietim darbs tepat, bērnam bērnudarzs tepat. Sagribās cept vakara torti u n ta pārtikt 3 dienas - nevar, vīrs grib karbonādi un bērns - makaronu sacepumu.

Arī otru pusi var pieradināt pie tā, ka tava vienpatība nekur nepazudīs. Ka jau meitenes iesaka, sūti uz garāžu, atstāj mājās un mūc vazāties pa pilsētu utml.

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim.

Nu nezinu gan... Ja ir īstais cilvēks blakus, tad tas viss notiek organiski, neko īpaši neprātojot un neanalizējot. Var sabalansēt to laiku kopā un to, ko pavadīt vienatnē. Un tad arī nav nekādas baigās laušanas vai zobu sāpes, ja jāiziet no kompromisiem. Ok, varbūt tad es neesmu TIK liela vienpate kā es domāju, bet vienmēr esmu sevi par tādu uzskatījusi un arī šķiet, ka patiesā ES esmu tikai tad, kad esmu viena. Bet mani nekad nav mulsinājusi doma par kopdzīvi, laika pavadīšanu kopā mājās vai ceļojumos. Tikai tagad, kā meklējam jaunu dzīvokli, mans vienīgais noteikums ir, lai tajā būtu vairāk par vienu istabu :D

Man ar draugu sākumā gāja ļoti, ļoti grūti, jo viņš ir sabiedrības dvēsele, vajag cilvēkus apkārt, tāpēc viņš nevarēja saprast, kā tā, ka man uznāk dienas, kad gribu vairāk pabūt viena, nevis ar viņu. Vairākas reizes par to runājām, kamēr viņš saprata, tagad ar to vispār nav problēmu. Man arī nevajag vairākas dienas absolūtā vientulībā, man pietiek ar pāris stundām vai vienu vakaru, lai es atkal uzlādētos un būtu ierindā. Un tā kā viņam ir tāds darba grafiks, tad man tā laika sev paliek pat pāri un es paspēju jau sailgoties. Ne pēc cilvēkiem vispār, bet tikai pēc drauga sabiedrības.

Arī esmu vienpate, bet man ir tā, ka mierīgi varu dzīvot bez satikšanās ar draudzenēm, ģimeni utt, toties pēc drauga gan sailgojos, kad ilgāk nesatieku.
Tev iesaku nesasteigt ar šķiršanos, bet sākumā izrunāt to visu ar puisi (varbūt viņš nemaz nav pamanījis, ka esi vienpate), ja nevarat rast kompromisu, tad gan labāk iet katram savu ceļu.

Kad draudzējos ar vīrieti, man bija noteikums - 1-2x nedēļā es dzīvošu savā dzīvoklī un viena pati!
Sākumā viņš domāja, ka varbūt satiekos ar citiem vīriešiem, mēģinu viņu krāpt, u.c. nesmukas lietas. Bet ilgi un dikti skaidroju, ka man vajag pabūt vienai. Viņš ilgi nesaprata.
Kā par pierādījumu vienmēr vajadzēja skype videozvanā parādīt, ka tiešām esmu viena mājās! :D
Beigās jau sāka uzticēties un ļāva pabūt vienai.

Bet nu jau vairs nedraudzējamies un atkal varu būt savā ligzdā :D

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim.

++

Neko diži ieteikt nevaru, kā tikai mēģināšanu pielāgoties vienam otra vajadzībām.

Nav istais tada zina, ka nesaprot velmi pec busanas vienai, un nedod telpu but vienam.
Domaju palidzes ari, ka tev dzivokli butu sava istaba, vai pat dzivojiet atseviski. Tagad pat precejsies cilveki medz dzivot atseviskos miteklos, jo ta jtas ertak :)
Jus kopa dzivojat?

tev vajag jūrnieku vai tālbraucēju par vīru

+++

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim. Tu tachu nevari izmainiit savu buutiibu.
Probleema ir tad, ja tu iemiili kaadu, kursh ir pilniigi savaadaaks, tad, ja veelas buut kopaa, katram ir jaapalauzh sevi un jaaiet uz kompromisu. Vienpatim daleeji jaatdod sava vientuliiba, otram jaaspeej pienemt pirmaa vajadziibu peec taas.
Es arii esmu riktiiga vienpate, man pat shkiet, visiistaakaa "es" esmu tikai, esot vienai.

arī esmu vienpate, noteikti nepietiek ar pāris stundām vienai, man vajag dienas, varu dienām ilgi sēdēt viena un ne ar vienu nesarunāties-kaifs(l) tā uzlādējos, pa īstam sajūtos laimīga
manā gadījumā mums ir katram sava dzīvesvieta, varam dzīvot kopā, varam atsevišķi- kā gribam..
šarlote ieteica labu variantu-meklē jūrnieku:-D

Man šķiet, ka ir divi varianti:
1) neesi ar īsto vēl
2) ir komunikācijas problēmas

Un piekrītu tai, kura teica, ka priekš kam permanenetu vīrieti, ja šādi jūties :)

Tas saucas - jaizvelas prioritates dzive,
ie lietas un reizes, kad visu dabut nevar,
so brinisko lietu, ka brivibu un partneri blakus, ar kuru tomer ir jarekinas, javelta uzmaniba, ne vienmer var apvienot. Iespejams, vins nav istais. Vai neesi paspejusi izskrieties,
Vai vienkarsi dzivojiet atseviskos majoklos? (t)
Kam tad nepatik briviba, bet taja pasa laika, ir lieliski ja ir iespeja ar kad dalities skaistos mirkols.
Vai ari vienkarsi neesi attiecibu cilveks...