vienpates attiecības

Nu dazkaart ar miilestiibu nav gana, ja nav saderiibas. Nenokar degunu, ir arii viirieshi kuri reti raadaas maajaas un ir tik ljoti aiznjemti ar savaam lietaam, ka vinjiem draudzene/sieva nekad nebuus pirmajaa, pat ne otrajaa vai treshajaa vietaa un buus tev pietiekami daudz laika, lai vareetu dariit savas lietas.

+++

Es ari ar puisi dzivosu atseviskas istabas, nu tiesam negribas savu brivo laiku pavadit fiziski esot vienmer blakus. Bet varbut tas, ka jutas nav lielas ir pie vainas.

man arī patīk vienatne. un man ļoti labi strādā attāluma attiecības. kadru dienu apmainīties ar dažām ziņām, satikties reizi nedēļā vai kā sanāk, paspēt sailgoties, nevis apnikt :)
varbūt tev jāmeklē otrā pusīte kaut kur netālās kaimiņvalstīs, lai nav iespējas diendienā būt kopā, bet nedēļas nogalē apciemot vienam otru arī netaisītu caurumu kabatā :D

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim. Tu tachu nevari izmainiit savu buutiibu.

++++

Wow.. nedomāju, ka mūsu ir tik daudz. Agrāk domāju, ka šī ir mana novirze..

Interesanti uzzināt, kad jūs, kas arī sevi uzskata par vienpatēm, sākāt apzināties šo savu vēlmi pavadīt laiku vienatnē? Vai tas parādījās pusaudžu gados vai vēlāk? Vai to uzreiz pieņēmāt (''tas ir normāli, tā ir mana būtība, man tas patīk'') vai arī centāties mainīt un uzskatījāt, ka tā nevajadzētu būt? Kādi ir jūsu uzskati šobrīd?

Jauki, ka uzdevi šādu jautājumu, es pat aizdomājos. Man laikam ir tā, ka esmu vienpate, kam laiku pa laikam vajag iziet sabiedrībā un "smelties", tomēr ikdienā mani ļoti nogurdina dziļāka komunikācija par, piemēram, darba sarunām. Kādreiz skolā bija grūti, jo visas draudzenes savā starpā sarakstījās pēc skolas, piemēram, gāja ārā un tā, un man arī gribējās, jo gribējās draugus, taču es jutos ļoti slikti un nepatiesa, kad mēģināju būt sabiedriska. Bet tad kaut kā.. Vienkārši beidzu tā darīt un nedaru to, kas man nepatīk. Man ir daži draugi, kas saprot to, ka man nav par viņiem vienalga un man viņi ir svarīgi, taču nevēlos biežu komunikāciju. Un dažreiz man šķiet, ka ar draugu varētu būt 24/7 un tā pat nav sevis laušana, taču mirkļos, kad vairākas dienas esmu viena, pilnīgi liekas, ka plaušās vairāk gaisa ielien. Tad nu tagad ir brīži, kad nākas sevi mazliet lauzt un pārkāpt pāri būtībai, jo nu nevar iet sabiedrībā un ar visiem uzvesties 100% tāds, kāds esi, taču tas ir normāli, ka ik pa laikam es aizeju ar saviem draugiem, jo viņiem ir vajadzīga sabiedrība un viņi mani atstāj arī vienu un nedusmojas, ja man ir vajadzīga vienatne.

Iesaku Tev labu grāmatu Osho - "Mīlestība, brīvība & vienpatība". Palasot, patiesībā Tu saprastu, ka tas nav nekas slikts, jo cilvēkam ir jābūt priecīgam vienam - nav nemitīgi jāilgojas, un "nevaru bez tevis dzīvot" izjūtām - tā ir sevis graušana un jau kā atkarība no kāda.
Tas nenozīmē, ka otrs nav jāmīl, bet vienkārši jums ir jāizprot sava vienpatība, cik tā ir skaista. Kā Osho bija teicis, ka nav "jābūt attiecībās", jums vienkārši ir jābūt vienam ar otru - jāsaplūst divām dvēselēm, bet jāizprot, ka tik un tā esam vieni.
Varbūt ne pārāk labi paskaidroju, taču tā grāmata Tev būtu viela pārdomām. :) Pati esmu izteikta romantiķe-vienpate, draugu man tik pat kā nav, jūtos lieliski viena jebkur - vislabāk jau pie dabas klusumā, attiecības man arī vēl nav bijušas, lai gan man gribētos sev dvēseles biedru - tādu pašu vienpati(l), bet laikam tie arī atrodas kādā nostūrī. :D
Lai nu kā, veiksmi - un izvērtē to, vai Tavs vīrietis ir Tavs dvēseles biedrs - varbūt viņš tomēr ir pārāk atkarīgs no sabiedrības, tāpēc Tu neapzināti jūties kā šajā attiecīgajā brīdī?

Un dažreiz man šķiet, ka ar draugu varētu būt 24/7 un tā pat nav sevis laušana, taču mirkļos, kad vairākas dienas esmu viena, pilnīgi liekas, ka plaušās vairāk gaisa ielien.

milzīgs pluss