vienpates attiecības

Reizēm ir grūti.Bet par laimi draugam ir arī naktsmaiņas,tad nu tie vakari un dienas ir manas.

Jackie, nu ir rados bijuši varianti, kad pāris ir kopā gadus, šķiet, 5? 6? 7?, katrs dzīvo savā dzīvoklī. Un abi apmierināti.

Kadreiz celot kopa, kadreiz vienam. Vienreiz,kad devos uz Latviju, nevienam no draugiem to neteicu, lai varetu izbaudit vienatni un palikt viesnica :D
Man ir pieredze ar long distance relationships, to laiku ko esiet kopa izbaudit, sailgojies.
Ja otrs cilveks tevi mil, un pienem to, ka tev ir sada vajadziba un tieksme nav nekadu problemu, ka ir laiks pavadits atseviski. Jo svarigi ir, lai otrs butu laimigs. Bet virietim ir looti jamil sieviete.
Kad man ir neparvaramas ilgas pec Latvijas, man draugs pat ir teicis, ka ir ar mieru, ka es dodos dzivot uz Rigu, kaut mus skirtu attalums, bet vinam ir svarigi, lai es esmu laimiga un apmierinata.
Mes viens otram neko neliedzam.

Kaut vai sadzīviska lieta - gribu atnākt mājās pēc darba, attaisīt vīnu, aizvērt aizkarus, un tupēt internetā/skatīties seriālus līdz rītausmai. Vai to var? Nu OK, reizēm var, bet ikdienā, ja ir otra puse (un vēl bērns, piemēram), tad šitas īsti neiet krastā. Sagribās aizbraukt pastudēt uz Oksfordu - nevar, vīrietim darbs tepat, bērnam bērnudarzs tepat. Sagribās cept vakara torti u n ta pārtikt 3 dienas - nevar, vīrs grib karbonādi un bērns - makaronu sacepumu.

Ak, cik ļoti labi šo te saprotu! Labi, bērnu man vēl nav (un paldies dievam ka tā :D), bet nopietnās attiecībās esmu jau labu laiku. Brīžiem nav lielākas vēlmes kā vienkārši atnākt mājās no nogurdinošas darba dienas, izslēgt telefonu, lai neviens netraucē, aizvilkt aizkarus, paķert vai pagatavot ko garšīgu, atvērt datoru un nosēdēt pie tā savā nodabā kaut vai līdz četriem rītā, ja sagribas. Jūtos lieliski, kad esmu viena, nespēju saprast cilvēkus, kuri nejūtas labi paši savā nodabā - nepārtraukti vajag kaut kur iet, sēdēt kopā ar citiem, čalot bez apstājas, utml, man tas ir ļoti nogurdinoši, un kā jau Jackie rakstīja, tikai tad, kad esmu viena, jūtu savu visīstāko ''es'', kopā ar citiem cilvēkiem kaut kas ir... citādāk.

Man gan ir palaimējies, ka otrs cilvēks ir tāds pats un ļoti labi saprot mani, tāpēc es bez kaut kādiem strīdiem varu pabaudīt vienatni ik pa laikam. Īpaši izbaudu brīžus, kad draugs brauc komandējumos uz nedēļu vai vairākām dienām, paspēju gan atpūsties, gan arī sailgoties pēc otra. :D

Izskatās, ka vairākām ir līzīgas izjtas pat vienatni un būšanu savā sabiedrībā :)

Esmu izteikta vienpate un man ir tieši tāpat - lai cik ļoti es otru cilvēku mīlētu, kopdzīve mani smacē, nespēju izturēt to, ka visu laiku jāiet visur kopā, jādzīvo kopā, jāplāno ikdiena kopā. Tas nav priekš manis.
Manuprāt, Jackie ļoti perfekti visu jau pateica:

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim. Tu tachu nevari izmainiit savu buutiibu.

Esmu otru cilvēku mīlējusi neizsakāmi, esmu gribējusi kopā pavadīt visu dzīvi, taču pati esmu bijusi tā, kura aizgājusi prom, jo nespēju izturēt kopdzīvi, nespēju pat iedomāties kam būtu jānotiek, lai spētu. Kad dienas laikā nesaņēmu savas 2-3 stundas pilnīgā vienatnē un klusumā, pārdomāju vai man šīs attiecības vispār ir vajadzīgas. Tiesa gan, par to īpaši nepārdzīvoju, jo neesmu nelaimīga, ka esmu tāda kāda esmu. Gluži vienkārši ir cilvēki, kuriem nav domāta kopdzīve un viss, kas ar to saistās. Un tas nav slikti. Galvenais - būt laimīgam un harmonijā ar sevi.

57days, tas jau labi, ja abiem shaada dziivoshana ir ok, manas draugs nudien nebuutu laimiigs par taadu perspektiivi:D
Bonecutie, Oo, jaa, man pagaidaam sanaak paaris shaadus vakarus sev sagaadaat, kad paarnaac maajaas, uzvelc savas vecaas, labaas maajas dreebes, sagatavo kaut ko garshiigu un dari ko gribi (manaa gadiijumaa, taa ir loooti retro filma vai mans indieshu mantras, par kuraam visi meedz iesmiineet:D) totaalaa klusumaa, nereekinoties ne ar vienu:D kaads kaifs!(l):-D
Emilie, lieliski uzrakstiiji! Tik veseliiga un relakseeta attieksme!:-)

Man veel loti, loti patiik tieshi vienai apmekleet izstaades, kino, mazus kafee, braukt uz juuru vai vnk seedeet "savaas vietaas" un veerot cilveekus! Bet otram gribas tachu daliities tajaa visaa ar mani! Bet briivais laiks tomeer ir sameeraa mazs, taadeel tieshaam jaameklee komopromisi)

Tev labi saderēs ar ambiciozu vīrieti, kurš daudz strādā. Pirmkārt vina būs maz mājās. Otrkart varesi atlauties pietiekosi lielu māju, lai varetu justies netrauceta.
Virietis mans strādā savā istabā un parejâ màja ir mana ricibā. :D

Ha, es biezhi nodomaaju,ka nesaprotu taas sievietes, kas muuzhiigi zaagee viirus par lielo straadaashanu!
Man taa buutu idille!:-D

Dzīvojam atsevišķi. Vīrietis strādā līdz 8 katru dienu, man bieži darbs nedēļas nogalēs, tad arī nesatiekamies. Tomēr viņa ir par daudz. Klusībā sapņoju uzcelt būdu meža vidū un dzīvot tur.

Šis nav īstais - nopietni. Satiksi īsto un viss būs kā nākas - es esmu tieši tāda pati, tagad esmu kopā ar lielisku vīrieti, ar kuru man lieliski saskan tieši tajā ziņā, ka mums abiem diviem ir vajadzīgs savs laiks un telpa. Kādai tas varbūt liksies jocīgi, bet mēs esam precējušies, bet guļam atsevišķās istabās. Ar lielu prieku pavadām laiku kopā un bez aizvainojuma esam katrs par sevi. Attiecībās nav sevi jālauž un nevajag lauzt arī otru. Ja nespējat vienoties par modeli, kas strādā jums abiem, tad nav vērts mocīties.

Pazīstama situācija. Un te nav pie vainas - īstais, vai neīstais. Esam tādas un viss. Diemžēl mans ex bija pilnīgs pretstats- jo vairāk cilvēku, jo lielāks tusiņš, jo labāk. Daudz strīdējāmies par šo...viņš beigās tā arī pateica, ka esmu kaut kāda psihā, kam nepatīk cilvēki (e) Bet nu nav tā, man patīk cilvēki, bet tikai tie, kas ir "manējie", un arī mazās devās. Aizbraucu pie mammas, viņa visu laiku vārās, runā, runā, runā, visu komentē, aaaaaaa.....man pēc 2 stundām jau gribās mukt prom.
Tagad esmu brīva meitene, dažreiz satiekos ar vecajiem brūtgāniem, bet esmu 99% pārliecināta, ka kopdzīve nav man. Vai arī otrādi - varbūt tās ir kādas karmiskās padarīšanas, ar ko mani pati Dzīve pārbauda un māca ;-)

Kas tev traucē darīt to, ko vēlies, kad esi kopā ar vīrieti? Ja vien nav vienistabas dzīvoklis, savā nodabā vari pavadīt citā telpā cik vien vēlies.
Un ieteikums par jūrnieku, darbaholiķi ir vietā. Vēl vari izvēlēties kādu, kam daudz komandējumi vai poligāmu cilvēku :-D

Kam vajag attiecības, ja vajag NEDĒĻĀM ilgu atpūtu? :D

Ha, es biezhi nodomaaju,ka nesaprotu taas sievietes, kas muuzhiigi zaagee viirus par lielo straadaashanu!
Man taa buutu idille!

Tieši tā! :D

Vispār daudz esmu domājusi par šo tēmu... Interesanti uzzināt, kad jūs, kas arī sevi uzskata par vienpatēm, sākāt apzināties šo savu vēlmi pavadīt laiku vienatnē? Vai tas parādījās pusaudžu gados vai vēlāk? Vai to uzreiz pieņēmāt (''tas ir normāli, tā ir mana būtība, man tas patīk'') vai arī centāties mainīt un uzskatījāt, ka tā nevajadzētu būt? Kādi ir jūsu uzskati šobrīd?

Par sevi runājot, liekas, ka tā ir bijis jau no bērnības. Protams, vienmēr bija jautri dzīvoties kopā ar draugiem, taču bija diezgan daudz brīžu, kad vislabāk jutos tad, kad kaut kur varēju nolīst viena pati un vienkārši pabūt vienatnē ar savām domām vai kādu aktivitāti, kur neviens cits netraucēja. Tā tas turpinājās, līdz pusaudžu gados saklausoties visus ''gudros'' padomus par to, kā vajag mainīties, kā vajag būt runātīgam ar visiem un visur, centos kaut kādā veidā izgriezt to personības daļu un maksimāli pārtaisīt par to, kas it kā skaitās ''pareizs''... taču ar laiku apjautu, ka pati nejūtos ērti cenšoties pārlauzt savu būtību un patiesībā nav nemaz tik slikti izbaudīt laiku vienatnē, cik nu bieži man tas ir vajadzīgs.

Kas tev traucē darīt to, ko vēlies, kad esi kopā ar vīrieti? Ja vien nav vienistabas dzīvoklis, savā nodabā vari pavadīt citā telpā cik vien vēlies.

Dzīvojam atsevišķi. Darīt, ko vēlos, liedz pirmkārt tas, ka tikšanās ar viņu ir aizpildījusi tās dažas stundas dienā, kas līdz šim man bija brīvas. Līdz ar to laika vienkārši nav. Un daudzos gadījumos arī tas, ka atbildības sajūta pret otru cilvēku un mūsu nākotni vienkārši liedz darīt dažas lietas, ko es darītu, ja būtu viena un atbildētu tikai par sevi.

Par sevi runājot, liekas, ka tā ir bijis jau no bērnības. Protams, vienmēr bija jautri dzīvoties kopā ar draugiem, taču bija diezgan daudz brīžu, kad vislabāk jutos tad, kad kaut kur varēju nolīst viena pati un vienkārši pabūt vienatnē ar savām domām vai kādu aktivitāti, kur neviens cits netraucēja. Tā tas turpinājās, līdz pusaudžu gados saklausoties visus ''gudros'' padomus par to, kā vajag mainīties, kā vajag būt runātīgam ar visiem un visur, centos kaut kādā veidā izgriezt to personības daļu un maksimāli pārtaisīt par to, kas it kā skaitās ''pareizs''... taču ar laiku apjautu, ka pati nejūtos ērti cenšoties pārlauzt savu būtību un patiesībā nav nemaz tik slikti izbaudīt laiku vienatnē, cik nu bieži man tas ir vajadzīgs.

Precīzi mans gadījums. Pusaudžu gados daudz sevi šaustīju par to, ka neesmu tik sociāla kā pārējie, mēģināju sevi mainīt. Tagad vienalga, gribu dzīvot savu dzīvi.

Kam vajag attiecības, ja vajag NEDĒĻĀM ilgu atpūtu?

Labs jautājums. Attiecības, pat ne draudzības nekad meklējusi neesmu. Tā nu sanāca, ka iemīlējos, un viņš iemīlējās manī. Un tagad īsti nezinu, ko ar šo situāciju darīt.

Esmu diezgan izteikta vienpate, visas veiksmīgās attiecības bijušas tikai ar puišiem, kuri arī pēc dabas tādi, kam vajadzība pēc sava laika un telpas un tad nav tās sajūtas, kad liekas, ka otrs tevi smacē nost. Savukārt ar tiem, kuriem vajadzīga nemitīga otra klātbūtne, attiecības parasti tā arī neizveidojas.

Wow. nebūtu iedomājusies, ka tik daudzas ir vienpates.
Man tieši ir otrādāk. Varētu ar savu mīļoto būt 24/7 :D Labi, nedaudz pārspīlēju. Man ja godīgi, pilnīgi pietiek ar to laiku, kad abi esam pa dienu darbā. Un pat tad ir tā, ka labprāt būtu viņa sabiedrībā, nekā sēdētu darbā.
Varbūt tāpēc, ka man ar viņu ir labi. Man patīk, ka varu just blakus. :)

Nu dazkaart ar miilestiibu nav gana, ja nav saderiibas. Nenokar degunu, ir arii viirieshi kuri reti raadaas maajaas un ir tik ljoti aiznjemti ar savaam lietaam, ka vinjiem draudzene/sieva nekad nebuus pirmajaa, pat ne otrajaa vai treshajaa vietaa un buus tev pietiekami daudz laika, lai vareetu dariit savas lietas.

Man taa pat kaa Bonecutie!
Ilgi centos sevi mainiit, palauzt, jo "taadiem dziivee gruutaak" u.c. bla, bla, bla!
Saliidzinoshi nesen viens vieds cilveeks pateica tik sasodiiti vienkaarshi un traapiigi-ka ne vella man nav jaamainaas, nav sevi jaalauzh, jo, ja esmu taada, tad taa tam ir jaabuut, tam ir konkreeta jeega, taa ir mana personiiba! Varbuut ar kaadu man neveidosies kontakts, toties tie, ar kuriem tas buus, tie patieshaam buus "saveejie". Nu, luuk, peec shii es patieshaam saaku pienemt pilniibaa sevi un vnk atslaabt, necenshoties iedereeties un atbilst vispaarpienemtajai normai.:-)
Un, kad kaadaa situaacijaa ir vajadziiga konkreeta komunikaacija, uzliku masku un esmu "normaala":-D