Pašai vēl nav 25+, bet reizēm ir sajūta, ka palikšu viena līdz mūža beigām. Taču cenšos uz to neieciklēties. Jeb kā būs, tā būs. Nesen vienam puisim atteicu randiņu, viņš man skaidri un gaiši pateica, ka ar tādu attieksmi mani pat kaķi negribēs. :D Es neesmu tāda, kas dos otrai pusei cerību, ja uzreiz saprotu, ka šis cilvēks man neinteresēs.
Apkārt visām draudzenēm vai nu puiši, vai randiņi. Es tik tāda sēžu, strādāju un baudu savu vientulību. Pāris draudzenes regulāri saka- Tev vajag draugu! Tev nopietni vajag! Pat puišu draugi mēdz teikt, ka nesaprot kāpēc esmu viena. Kādreiz arī es nesapratu, taču tagad zinu- prasības augstas, esmu izvēlīga un reizēm neizlēmīga. Un tie, kas man interesē, izrādās vai nu kretīni, vai tie, kuriem es tik ļoti neinteresēju. :D
Tā nu kuļos pa savu dzīvi. Esmu arī sapratusi, ka par maz eju sabiedrībā. Un teiciens, ka ja būs īstais, tad iepazīsies kaut vai veikala rindā, kaut uz ielas, īsti nestrādā. Vismaz ne manā Latvijā un liktenī. :D