Pilna Latvija(īpaši Rīga) ar tā vecuma meitenēm, kuras ir tiešām forši cilvēki. Jā, tās prasības vai pašpietiekamība... Bet, ja var par sevi parūpēties un nodrošināt savu dzīvi, tad kāpēc pietēlot vājākas? Es nesaku, ka visas, kuras ir attiecībās ir vājas sievietes, bet lielākoties tās, kuras ir vienas dzīvē daudz sasniegušas jau savā vecumā (vismaz manu draudzeņu lokā), vai arī otra kategorija-sēž mājās un cer, ka princis zinās viņas adresi.Un vēl jau ārējais izskats..
Bet man patika šī diskusija. Es esmu daudz dzirdējusi no vīriešiem, kuri ir vieni, ka viņi tiešām vairs negrib nekvalitatīvas attiecības, tāpēc šajā vecumā (26-35) meklē kādu, kurā redz bērnu māti, piesienas pie vēl dīvainākām lietām, nekā mūsdienu sievietes vīriešiem. Visas tās, kuras pašas karās kaklā, vai saģērbušās tā, ka vienkārši nākamreiz nevelc neko vispār neiztur nekādu kritiku. Nu nesatiekas vienkārši.. Uz ielas tik pat kā cilvēki vairs nenāk klāt,drīzāk pēc tam izdomās kādu sociālo akciju "Tu biji sarkanās biksēs uz melna riteņa un es nesaņēmos Tev pieiet. Please share.". Tādi viņi ir..varbūt tāpat kā mēs, kurām bail atkal aplauzties. Mūsdienās ir tā sačakarētas vīriešu un sieviešu lomas attiecībās, ka es vispār nebrīnos, ka notiek tieši šādi.
Ko es varu ieteikt? Neko, pati esmu tajā kategorijā. Un es pat nebrīnos par to, jo es tiešām neesmu satikusi sev cienīgu pretinieku. Un kad satieku, uzticos, mēģinu iepazīt cilvēku, viņš mani sāpina, jo mūsdienās to ir tik viegli izdarīt.. Tikmēr pilnveidoju sevi, līdz ar to, aug arī prasības pret otru. Un tās nav tāda veida prasības kā uzreiz nāk prātā.Mūsdienās daudz augstāk tiek vērtētas morālās vērtības- cieņa, uzmanība, uzticība (ar šo vispār mūsdienās traki), sapratne un lai cilvēks būtu tik interesants, lai nesāktu garlaikot pats sevi.
Bet es neteiktu, ka par šo vajag ļoti pārdzīvot. Jā, cilvēkam vajag apkārt tuvus cilvēkus,mīļumu, siltumu un drošības sajūtu, bet ja šīs sajūtas netiek rastas attiecībās, tad laimīgāka Tu būsi,ja nelauzīsi sevi un otru.