Jūs arī ākstijāties pa telefonu?

Ak Dievs, cik jūs jauniņās esat, manā bērnībā vēl bija tās lattelecom telefonbūdas un kredītkartes pa 1 latu, kuras pietika gana daudziem zvaniem... No tām tad arī zvanījām. A ja vēl trāpijās kāds pusaudzis mūsu barā ar tādu nobriedušāku balsi, varēja zvanīt un teikt te apm. Te Rīgas ūdens, prof. darbi, ūdens nebūs, salejiet spaiņos utt. Tad vajadzēja atzvanīt un pateikt - nu tad tagad varat laist papīra kuģīšus.

Atceros, ka dabūju mājas arestu un riktīgas nepatikšanas, jo parastā mājas telefona rēķins dēļ zvanīšanām sastādīja 100ls, man bija 10 gad:-D(t)

Manai darba kolēģei bērns 1. klasē un viņai visu laiku zvanās bērna klasesbiedri, klusē un smejās klausulē :-D tas jau nekas, ka ir numura noteicējs :-D

vai Dievs mājās, te Jēzus zvana

:D:D:D
Protams, zvanījām dažādiem numuriem, ari uzticības tālrunim. Neatceros, ko tieši teicām, bet bija jautri. :D
Tagad man ari ir zvanījuši, bet tie pazīstami bērni, nav pavisam sveši, bet mērķis tāds pats.

Šķiet, ka mazie vairs tagad tā neākstās. Vismaz es nekad neesmu saņēmusi šādu muļķošanās zvanu.

Atceros, ka mēs ar draudzeni, jau diez gan saprātīgā vecumā, vēlu vakarā vai agri no rīta zvanījām džekiem un prasījām:
-Tu esi pirtī?
- Nē!
- Tad kāpēc apakšbiksēs?

Ārprāts, kur tie laiki! :-D
Bet bija jautri. :-D

A un rēķins tad bija 60 ls, lieki piebilst, cik pārsteigta bija mamma, kad skatījās rēķina izdruku :-D

Atceros, ka laikam 10 gados zvanīju uz tiem ''sekss pa telefonu'' numuriem un raudulīgā balsī lūdzu, lai mans tētis viņai nezvana, lai viņa ar viņu nerunā, jo mamma tad raud, un tas ir slikti, ka tētis ar viņu runā. Lieki teikt, ka es jau toreiz tā līdz galam nemaz nezināju, kāpēc tieši vīrieši vispār tur zvana :-D Bet sieviete otrā galā totāli uzķērās (vai arī ļooti labi tēloja,lai naudu dabūtu), bet no savas ''pasūti pa pastu manas biksītes '' balss , uzreiz pārvērtās par ''zaķīti, nepārdzīvo lūdzu, nebēdājies'' utml. Man liekas, ka viņai pašai bija vainas apziņa par savu darbu :-D

kampanella, :-D:-D:-D pārsmējos par durvju joku :-D

maisiņus arī metu, vel atceros ka ar brāli ē'dam salčiku uz balkona, mans jau bija baigi pakusis ,vairs negribēju ēst , izdomāju nometīšu no balkona-un uzmetu vienam džekam virsū, tas pēc tam nāca un zavnījās pie durvīm:-D

Ne pa tēmu, bet mēs vēl metām pa logu ārā no kāda 5. stāva maisiņus ar ūdeni uz ietvēm, kur cilvēki iet, crazy

Kauns tagad pašai paliek to atceroties. :D

Jap, mēs arī metām maisiņu pa logiem, īpaši jautri gāja ar lielajiem.. pēc tam talkā nāca olas.. bet tad, kad satumsa, tad pienāca lāzerīša kārta :D

Īstenībā ne pārāk. Atceros vien pāris reizes. Mums gan bieži zvanīja :D

Mums bērnībā topā bija:

-Labdien! Jums durvis vajag?
- Nē, paldies.
- Tad mēs aiziesim tām pakaļ

:D


Ne pa tēmu, bet mēs vēl metām pa logu ārā no kāda 5. stāva maisiņus ar ūdeni uz ietvēm, kur cilvēki iet, crazy :D

protams ka ākstījos , atceros ka norunāju tolaik 40ls , tā bija baigā nauda, no vecākiem dabūju tesienu:-D

Neatceros, ka būtu zvanījusi kādam un ākstījusies... tikai biezajā telefongrāmatā esmu meklējusi pamatskolas simpātijas mājas telefona numuru un zvanījusi, lai paklusētu klausulē :D(s)

Bērnībā, kad pa mājas telefonu nebija jāmaksā un tāda ekstra kā numura noteicējs pat sapņos nerādījās. Mēs ar draudzenēm ņēmām dienas avīzi un sludinājumos izliktajos numuros zvanījām un ākstījāmies. Tie tik bija laiki :D

vai Dievs mājās, te Jēzus zvana

šis tiešām ir ļoti smieklīgi. :D

vai Dievs mājās, te Jēzus zvana

Ak jel, tā sasmējos :D :D

Atceros, ka ar draugiem esmu zvanījusi gan uzticības tālrunim, gan random numuriem, gan pazīstamiem, kuru numurus dabūjām...visjautrāk bija uzticības tālrunim raudošā balsī (reizē valdot smieklus) stāstīt izdomātas absurdas problēmas :D

Atceros, ka no mājas telefona zvanījām savā laikā, tikai neatceros kam un ko teicām.
Tās, kuras atcerās, pastāstiet savas sarunas. :D