Diskusiju izlasīju un piekrītu komentāriem, kuros dominē viedoklis, ka ārste rīkojās pareizi.
Šo gan es nesaprotu, iespējams, gluži vienkārši nespēju
iebraukt:
te nav Francija, bet gan Latvija, kurai līdz Francijas līmenim vēl tals ceļs brienams. Lai slimnīca uzņem darbā tulku un ārsti avr nerunāt krieviski, bet pacientam ir jāsniedz palīdzība, kaut vai ar zīmju valodu, bet ne vienkārši atšujot, ka nerunās un vis.
Kāds, lūdzu, būtu sakars valsts līmenim ar valodu, kādā tiek runāts? Ja Francija ir augstākā līmenī kā Latvija, tad franči drīkst runāt tikai un vienīgi franču valodā, kamēr Latvija, kura atrodas vairākas pozīcijas zemāk, ir spiesta savai oficiālajai valsts valodai klāt
pieķert vēl kādu?
Te runa iet par to, ka katrā valstī ar cilvēkiem runā konkrētās valsts valodā. Latvietis nevar aiziet pie ārsta Anglijā un pieprasīt, lai saruna notiktu latviešu valodā, tāpat kā nevar to pieprasīt nevienā citā valstī - vācieši runās vācu valodā, franči franču, spāņi spāņu, krievi krievu. Ne japāņu, ne zviedru, ne ķīniešu, bet tieši savas valsts valodā. Anglijā arī ir daudz latviešu, poļu, lietuviešu utt., taču neesmu dzirdējusi, ka angļiem tas uzliktu pienākumu mācīties latviešu, poļu vai lietuviešu valodu. Tad kāpēc Latvija būtu tas izņēmums un kāpēc mums būtu jāpielāgojas un ar visiem krieviem, kuri izdomās runāt krieviski, automātiski sākt runāt krieviski? Ārsta pienākums ir reāli glābt dzīvības un palīdzēt, nevis pielāgoties katra pacienta vēlmēm valodas jautājumā. Jā, ārste varēja runāt krieviski, bet nerunāja. Taču kāpēc neapskatam šo jautājumu no cita skatu punkta? Paciente, kura daudzus gadus dzīvo Latvijā, varēja beidzot iemācīties valsts valodu, bet acīmredzot negribēja.