Mazliet piekasīšos virsrakstam. Nav jau runa par dumpi pret visiem slāviem, tātad arī pusaustrumeiropu, bet gan par savas valodas cienīšanu. Par laimi, latvieši mazliet nākuši pie prāta un daudz maz runā latviski ar krieviem. Bet padomju laikos bija tā: ja kompānijā bija 1 krievs un 3 latvieši, tad visi runāja krieviski, lai krievam izdabātu. Un pēc tam ap stūri klusībā lamāja krievus, ka viņi ir stulbi un nejēdz iemācīties latviešu valodu. Bet kā viņi to varēja izdarīt, ja ar viņiem nemaz nerunāja latviski?!
Tgd iedomājieties: es aizbraucu kkur uz Sibīriju vai uz Arābiju, aizeju pie ārsta un pieprasu, lai ārsts ar mani runā latviski. Bet saprotu arī tos krievu pacientus - tas viņiem ir kā sniegs uz galvas vasaras vidū, jo bija pieraduši, ka ar viņiem vienalga runās krieviski. Viņiem padomju laikā tika apsolīts, ka varēs sazināties krieviski visā plašajā padomjzemē. Tā kā valsts valoda ir latviešu, tad, pēc idejas, ārstam ir tiesības runāt ar pacientiem tikai latviski, ja vien uzņēmums, kurā ārsts strādā, nenosaka citādi. Nedrīkst taču ļaunprātīgi izmantot savu slimību, lai spekulētu uz ārsta iežēlošanos un piekāpšanos valodas jautājumā. Citādi tā jau var turpināties bezgalīgi. Ja būtu kkas nopietns un steidzams, tad, es domāju, ārsts izņēmuma kārtā piekāptos.
Vēl var spriest tā: ārsts ļaunprātīgi izmanto savu profesiju, jo zināms, ka vienalga tam krievam viņš būs vajadzīgs un krievs nāks ar tulku. Šādu ideju var vispārināt: ārsts ļaunprātīgi izmanto savu profesiju, jo zināms, ka vienalga jebkurš cilvēks viņam maksās naudu, lai taptu vesels. Tātad, ārsts ir izvēles priekšā: vai nu ārstēt par naudu un runāt ar krieviem latviski vai arī ārstēt par velti un runāt ar krieviem krieviski! :)