Uzmanība, rūpes

Mēs sazinamies caur whatsapp un sms, agrāk biežāk,tagad retāk bet vienalga kontaktējam. Mums ir interesanti ko viens otrs dara,kā darbā iet,es vienmēr interesējos kā aizveda meitu uz b/d un tā.. beidzoties darba dienai vienmēr piezvanu ka dodos mājās un zinu ka viņš to zvanu gaida :)

Daudzas te raksta ka pietrūkst tās čubināšanās kā attiecību sākumā.Piekrītu. Bet, Kā domājat vai ir iespējams to vispār atgūt atpakaļ,to čubināšanos? vai tā tam.ir jābūt ka ar laiku paliek mazāk,retāk utt..8-)

Vidēji reizi, divas dienā, lai uzzinātu, cikos īsti būs mājās, lai ir skaidrs, kad ēdieniem jābūt gataviem.

hmm man liekas jocīgi, nesazināties un nemaz nezināt, piemēram, kur šobrīd atrodas tava otra pusīte? Mēs esam kopā pusotru gadu un dien dienā apmainamies ar aptuveni 50-100 sms, rakstam mīļas lietas, prasam cikos būsi mājās utt. Un darbā, diezgan bieži viņam rakstu neķītras sms vai sūtu bildes.. jūs tā nedarat? :D esmu pamanījusi, ka pēc šīm neķītrajām sms viņš no darba pārrodas ātrāk nekā parasti :D tas tak ir jauki :)

Mēs esam īpaši jokaini laikam.. Lielākoties strādājam kopā, tātad esam kopā 24/7, bet, kad neesam kopā, tad visu laiku sazināmies whatsappā. Gan "ko dari" jautājumi, kad kā nokārtot kādas darba lietas. Vienīgais, kad liekam otram mieru ir, kad esam atvaļinājumos dažādās valstīs (piemēram, es Latvijā, viņš paliek tepat darba dēļ u.tml), tad viņš, ja vien nav kas steidzams darbā, ļauj man atslēgties un atpūsties.

Attiecību sākumā tik ļoti nesazinājāmies/neuķinājāmies, kā tagad. Jo ilgāk esam kopā, jo biežāk staigājam rociņās un apskaujamies arī publikā. Reizēm vakaros gribas, lai apskauj ilgāk/stiprāk, bet principā mums abiem ir tā, ka pamīļojas un tad kādam brīdim pietiek. Ikdienā kaut kāda sarakste notiek praktiski visu laiku, cik spējam, tik atbildam. Pārsvarā tās ir 1-2 atbildes stundā, jo līdzīgi kā ņam ņam , sarunājamies par plāniem, ja neuzrakstītu, līdz vakaram būtu sen jau kā aizmirsts! :-D(l)

Galvenais, lai tā sazvanīšanās ir dabiska.. Nevis kad viens traucē otram vai ir sarunāts. Mēs ar draugu apjautājamies viens otram dienas laikā, kā iet. Bet ja arī nesanāk laika, tas jau nekas. Sazvanīties gan negribu es pati, jo tomēr darbs ir darbs un nevar tarkšķēt pa telefonu darba laikā, un arī pusdienlaikā ir mierīgi jāpaēd, tāpēc mēs izmantojam sms, ko var ātri uzrakstīt un atbildēt, kad ir laiks. Nezinu, tas ir tā dabiski mūsu pārī, ka gribas apjautāties, kā iet. Un, atnākot mājās, taču tāpat var just ka rūp.. Nedomāju, ka zvanu ilgums vai sms skaits būtu kāds rādītājs, galvenais lai tā sazināšanās notiek organiski..

Lai cik ļoti kāds no mums būtu aizņemts, tomēr nav bijusis tā, ka vispār nav laika piezvanīt vai uzrakstīt žiglu sms. Tas vnk ir mīļi! Man patīk, ka neapnīkam viens otram tik ļoti, ka mums nepieciešana atelpa. Vienmēr ir par ko runāt. Vienmēr svarīgi kā klājas otram.

Sazināmies visu dienu čatā, kad tas nav iespējams, caur sms, turklāt, es neesmu galvenā iniciatore. Dažreiz viņš mēdz piezvanīt. Joprojām turam viens otra roku un mēdzam publiski čubināties, lai gan esam kopā jau sen un pazīstam viens otru vēl senāk, mums mīļuma izrādīšana ir ļoti svarīga.

Mums grafiki totāli nesakrīt, mēdz būt nedēļas, kad mēs pirmdien no rīta paēdam kopā brokastis un nākamreiz tiekamies vien sestdien pēcpusdienā. Man darbadienās no 8 līdz 19, viņam bieži naktsmaiņas un vienmēr vismaz 1 diennakts maiņa sestdienā vai svētdienā. Tāpēc dienas laikā apmainamies ar 2-3 (5) sms. Gribētu, lai viņš man piezvana biežāk, parasti es esmu zvanītājs, bet tas pilnīgi man neliek domāt, ka es viņam tāpēc mazāk rūpētu.
Ik pēc 2-3 mēnešiem paņemam dažas brīvas dienas, ko pavadam tikai kopā.

Sarakstamies skype ,sazvanamies sms retāk ...

Reizēm sazināmies, reizēm, ne. Bet pārsvarā sazināmies. Vienkārši tāpat, lai noskaidrotu kā iet.8-)

Pusdienlaikā vienmēr sazvanāmies,lai zinātu,ka ar otru viss kārtībā. Ja darba dēļ sanāk liela aizņemtība un nevaram sazvanīties,vienmēr iekšā urda uztraukums.

Laimucits, a ko darīt, ja otra puse arī vēlas komunicēt pa dienas vidu? Tas ir uzzvanīt, uzjautāt kā iet? Vai tas ir slikti, vai tas nozīmē, ka abiem savas dzīves nav?

+++++++
mēs sarakstāmies pa e-pastu praktiski nonstopā darba laikā - tā tas ir jau vismaz 5 gadus, un nav apnicis :D iniciators šādai sarakstei bija vīrs un viņš man gandrīz katru dienu pirmais uzraksta. Neuzskatu, ka tāpēc mums nav katram savas dzīves vai nedodam viens otram atelpu.

Darba laikā man zvana tikai mīļotais, tāda mums ir noruna. Kad ir kaut kas svarīgs sakāms, tad, protams, zvanu arī es, bet tās ir ļoti, ļoti retas reizes.
Dienā sazvanāmies 2-3 reizes.

Man ļoti patīk, ka viņš man piezvana, taču arī bez tā varētu iztikt.

Ar uzmanību ir tā, ka bieži šķiet ka tās ir par maz.. taču tā godīgi padomājot, uzmanība man tiek veltīta daudz - gan mājās, gan sabiedrībā, arī tie paši telefonzvani..

mums arī uz šo brīdi sanāk sazināties ļoti maz, jo katrs esam savā valstī un viņš rakstīt var tikai pēc darba, protams, pa retam jau pazvana arī pusdienlaikā, bet man atkal vakaros bieži vien ilgi sanāk strādāt, tad nu baigi daudz arī nevaru, bet cik varu, tik cenšos rakstīt, savādāk vispār sanāktu, ka nezinām kā otram iet. ļoti ceru, ka drīzumā mums tā komunikācija sanāks vairāk un vienkāršāk. šādi man ļoti nepatīk. :'-(

tad, kad esam vienā valstī, bet arī ne kopā, tad sanāk visas dienas garumā ik pa laikam sarakstīties vai sazvanīties.

Man šķiet, šādas problēmas ar laiku zaudē aktualitāti. Katram ir savs dzīves ritms, darba apstākļi, vēlme pēc mīļuma un enerģija vakarā, lai spētu to dot. Ja abi ir pārliecināti par savām attiecībām un viens par otru, nav svarīgi, kurš zvana pirmais un cik bieži.
Mēs sazvanāmies reti, biežāk aizmetam buču caur sms. Biežāk es to daru pirmā, bet vienmēr saņemu atbildi. Dažreiz pusdienlaikā piezvanu, bet bieži viņš tāpat nevar īsti runāt. Neapvainojos, jo zinu, ka darbs ir svarīgs. Mājās ir otrādi, man fizisks mīļums ir nepieciešams mazāk nekā viņam. Citreiz sakašķējamies par to nedaudz.

Kopumā piekrītu Heartkiller

To cik reizes viņš man zvana/nezvana es nesaistu kopā ar to, cik daudz viņš mani mīl vai nemīl.

Reti kad nesazināmies pa darba dienas vidu. Pārsvarā whatsapp, ja ir kas steidzams vai vienkārši negribas rakstīt, tad kāds no mums piezvana. Mums pārsvarā tās nav uķi ķuķi sarunas, bet plānu apspriešana, ideju ģenerēšana kādam pasākumam utt. Ja nesazinātos, es daļu no svarīgajām lietām līdz vakaram vispār aizmirstu. :-D

Laimucits, a ko darīt, ja otra puse arī vēlas komunicēt pa dienas vidu? Tas ir uzzvanīt, uzjautāt kā iet? Vai tas ir slikti, vai tas nozīmē, ka abiem savas dzīves nav?
Man personīgi draugs pats uzraksta, gan es viņam uzrakstu, katru rītu, kad viņš ir aizbraucis uz darbiņu, viņš man uzraksta, ka ir darbā un novēl jauku dienu. Tas nav nekas slikts, ja abiem cilvēkiem tas šķiet normāli. ;)
Problēmas saskata cilvēki no malas, kuriem šķiet, ja nav kā viņiem, tad nav pareizi, kaut kas nav riktīgi, bet cilvēki, tāpat kā attiecības ir ļoti dažādas. ;-)

Nesaprotu tās kuras nevar ne minūte bez vīrieša, kas jums pašām savas dzīves nav?

Nestrādāju, bet gan esmu mājās ar bērniem un ar vīru sazvanāmies tikai tad, kad viņam brīvāks, lieki netraucēju, bet bieži viņš pazvana, jo darbs atļauj.