Es neteiktu, ka tagad cilvēki krāpj vairāk kā to darījuši agrāk, varbūt vienkārši to mazāk slēpj, par to vairs īpaši nekaunas.
Man personīgi ir tā, ka, ja mani krāptu, es šķirtos, ne tik daudz tādēļ, ka esmu piekrāpta, bet tādēļ, ka tad, ja viņš sāktu gulēt ar citu, man būtu pilnīgi skaidrs, ka viņš mani vairs nemīl tik ļoti, cik es to vēlos.
Zinu vairākus cilvēkus, kas krāpj, ir krāpuši savas otrās puses, bet uzskatu, ka ne man viņus nosodīt, kritizēt vai, nedod Dievs, skriet atvērt tam apkrāptajam acis. Nav mana darīšana, katrs dzīvo pēc savas saprašanas.
Viens no maniem draugiem, kurš man ir kā brālis jau no bērna kājas, ir tāds vienkārši sakot babņiks, nav bijusi neviena draudzene, kuru nebūtu krāpis. Kaut kad agrā jaunībā metos viņu mācīt un stāstīt, ka fui, pē, tā nedrīkst. Tagad esmu sapratusi, ka nav man visi jāmēra pēc savas mērauklas un viņš tāds vienkārši ir un tādu esmu viņu pieņēmusi.