Par sasniegumiem dzīvē

Man liekas loģiski, ka darba intervijā ir jārunā par darba un profesionālo lauciņu, kāds bērnam ar to vispār sakars. Ja man nebūtu nekā īpaša, ko pieminēt pie karjeras sasniegumiem, tā arī atbildētu, bet bērnu kā sasniegumu neminētu, tas, manuprāt, vispār nav par tēmu.

Ko tas jums dos,ka jums būs 2 maģistra grādi, 1 uzņēmums, liela māja,3 mašīnas,šķirnes suns utt, tāpat jūs nomirsiet un kapā to visu līdzi neievilksiet.

Kads jautajums,taada atbilde.
Man liekas,ka tu pati esi sadomaajusies,ka esi baigaa persona,deguns maakonos,jo redz atbildi par kadru atlasi. Tikai saprast elementaras lietas nejedz!to vel vairak pierada tas,ka prasi shadu jautajumu cosmo forumaa.Forumaa,kur apgrozaas ne gluzhi taa intelektualaka dalja un pilnigi noteikti ne taa vecuma kategorija,kura vareetu jau dzive meeriities,ka sasniedza kaut ko vairak par augstskolas diplomu un kaadu "peshkas" amatu.(t):-D
Jautajums ir stulbs piesakoties asistenta amatam.Taapeec jau grib sho amatu,jo grib virzities talak, lai sasniegtu kaut ko augstaaku.Bet tu jautaa lielaako sasniegumu cilvekam,kursh pretendee uz asistenta amatu!:D

Mans vīrs saka, ka esmu par skarbu. Ko par šādu atbildi domā cosmo ?

Zini.. es savukārt domāju par to, kāpēc ar personāla atlasi nodarbojas cilvēki, kas apriori noskaņoti negatīvi un skatās uz potenciālu kandidātu no augšas. Manuprāt, izcils personāla atlases speciālists skatās pāri, cilvēkam iekšā, nevis uzdod tādus padebīlus jautājumus, atbildes uz kuriem ir vai nu pēc šablona, vai labākajā gadījumā meli.

Par rēmu. Uzskatu, ka bērns ir lepnums, ne sasniegums. Bet tas ir imho. Darbā nerunātu par privāto dzīvi, pat ja uzskatītu, ka bērns ir mans lielākais sasniegums. Tomēr apzinos, ka DD vēlas dzirdēt par profesionālajie panakumiem..

Tāpēc jau darbos pieņem visādus neprašas, ka intervētāji tos nofiltrē ar tikpat nemākulīgu jautājumu palīdzību. Un kādas atbildes tu gaidi no intervējamajiem? Ka viņi ieguvuši augstskolas diplomu, un sāktu lielīties ar kaut kādām aktivitātēm sabiedriskajā dzīvē? Vot tādus gan es uzreiz aizsūtītu dillēs. Normāls cilvēks ar tādām lietām neplātās. Un kāds vispār var būt ievērojams sasniegums dzīvē? Tu pati vari atbildēt uz šo jautājumu? Un, ņemot vērā mūsdienu degradējušos sabiedrību, bērna izaudzināšana par pilnvērtīgu cilvēku tik tiešām uzskatāma par kaut vai nelielu sasniegumu. Bet vienīgais labums, ka tu vismaz atklāti uzreiz intervējamos aizsūtīji mājās, vismaz netēloji tā kā citi.

Es, dīvainā, kaut kā uzreiz sapratu, ka runa ir par profesionālo jomu, bet viennozīmīgi pārjautātu, vai darba devēju interesē profesionālie vai personīgie sasniegumi, jo es tās lietas kopā nejaucu.

Tāpat es par savu lielāko privāto sasniegumu neuzskatu bērnu. Bērns būs mans lielākais sasniegums, kad būs izaudzis par cilvēku, ar ko lepoties - tas jau būs sasniegums. Šobrīd es esmu viņu tikai piedzemdējusi un lēnām veidoju par cilvēku. Neviens vēl nezin, kāds būs mans bērns. Ja nu kaut kas noiet greizi un viņš izaug par briesmīgu cilvēku? Par zagli, par kausli, narkomānu? Vai tas būs tas ar ko lepošos? Man drīzāk tad būs kauns par sevi, ka nespēju savam bērnam iemācīt īstās dzīves vērtības.

Kā es uztvertu, ja man atbildētu, ka lielākais sasniegums ir bērns? Es uzreiz saprastu, kāda ir šī cilvēka vērtību sistēma. Ja bērns ir lielākais sasniegums (Ne visi uz to skatās kā es), saprastu, ka manā priekšā ir cilvēks, kam ģimene ir svarīgāka par visu pārējo. Vai tas ir slikti? Vispār jau nē. Taču es arī neņemtu darbam, kur daudz jābraukā apkārt, sievieti, kurai ir bērns. Kāpēc? Divu iemeslu pēc - pirmkārt, es pati negribētu savu bērnu redzēt 2x mēnesī uz 2 dienām, otrkārt, ir tikai normāli, ka sieviete, kam ir bērns, ņem slimības lapas, kad bērns slimo. Tātad sanāks ik pa brīdim atcelt komandējumus, jo nebūs, kas brauc.
Tūlīt te masa bļaus, ka diskriminācija, taču no darba devēja viedokļa tie ir zaudējumi. Es tādu cilvēku varētu paņemt darbam uz vietas, kur, ja vajag, kāds viņu aizvietos, taču regulāri meklēt aizvietotāju, kas man braukās līdzi pa ārzemēm.. Nē, tad tas kļūst par murgu.

Ko tas jums dos,ka jums būs 2 maģistra grādi, 1 uzņēmums, liela māja,3 mašīnas,šķirnes suns utt, tāpat jūs nomirsiet un kapā to visu līdzi neievilksiet.

Ceru, ka tu pati saproti cik absurdi šis izklausās? Tā itkā tu bērnus kapā taisītos vilkt līdzi.

Nu jā, bērns varbūt arī ir lepnums, nevis sasniegums, taču jautājums ir noformulēts ļoti nepareizi. Ja vēlas dzirdēt par sasniegumiem, tad būtu jāprecizē, kurā tieši jomā.

Lai gan darba tirgū nebūt neesmu zaļais gurķis un savā profesijā strādāju jau tuvu 10 gadiem, šāds jautājums darba intervijā arī man liktos maigi sakot - mulsinošs. Nedomāju, ka jaunajam darba devējam būtu pārlieku interesanti un vērtīgi noklausīties manu monologu par kādu superprojektu, kurā esmu piedalījusies pie sava iepriekšējā darba devēja, jo, visdrīzāk, potenciālajam darba devējam būs maza nojausma par attiecīgā darba/projekta nozīmīgumu konkrētajā uzņēmumā, līdz ar to arī par mana ieguldījuma svarīgumu un apjomu.
Vispār, ja padomā, šķiet, ka vienā intervijā šāds jautājums tiešām arī man tika uzdots, bet tā vispār bija dīvainākā intervija ar savdabīgākajiem jautājumiem un uzdevumiem, kas man jebkad bijusi.
Par Dolllly reakciju pēc atbildes saņemšanas

Pēc šādas dažu sieviešu atbildes es palūdzu viņas iet prom un teicu ka darbu viņas nedabūs.

vispār reakcija ir - wtf??? Ja man potenciālais darba devējs pateiktu šādu komentāru un izsūtītu laukā no intervijas, droši vien dabūtu pretī arī nelielu aizrādījumu no manas puses par mana laika neproduktīvu tērēšanu un nekorektu attieksmi. Ja uzdod tik vispārīgu jautājumu, tad esi gatavs saņemt arī visnegaidītāko atbildi. Varbūt kandidāts ar šādu savu atbildi (bērns kā lielākais sasniegums) mēģina nolasīt potenciālā darba devēja attieksmi pret sievieti ar mazu bērnu :) nevajag domāt, ka visi darba meklētāji ir neaptēsti lumpeņi :)

Ja vēlas dzirdēt par sasniegumiem, tad būtu jāprecizē, kurā tieši jomā.

Ja nesaproti jautājumu, kas uzdots, var precizēt. Man tas iecirtās acīs vairāk, nekā neprecīzi uzdotais jautājums.
Ja pieņemšu tādu darbā un došu kādu rīkojumu, ko nesapratīs, arī uz savu galvu, pēc saviem uzskatiem darīs, jeb tomēr precizēs?

Intervijā uzdotiem jautājumiem ne obligāti jābūt par profesionālo tēmu, jo tad potenciālais darbinieks var arī samuldēt. Jautājumiem jābūt par plašu tēmu loku, lai intervētājs labāk iepazītu intervējamo. Esmu bijis daudzās darba intervijās, un tikai vienā man tika uzdoti jautājumi, kas neattiecas uz profesionālo darbu. Bet šādos gadījumos intervētājam jābūt labam psihologam, kādu, diemžēl, ir pārāk maz, jo, savukārt, intervātājus darbā pieņem ne pārāk gudri cilvēki.

Protams, ka jautājumu var precizēt. Bet ja darba devējs uzdod tik vispārinātu jautājumu par sasniegumiem "dzīvē" (kā var uzdot tik neprofesionālus jautājumus nopietnā atlasē?!?), tad nav ko brīnīties, ja pretim saņem brīnumainas atbildes, it īpaši uz asistenta amatu. Pieļauju, ka neiet runa par kādas milzīgas bankas direktora asistenta vietu, un taml.

camon', cilvēks ir atnācis uz darba interviju un jautājums par sasniegumiem dzīvē!
Protams nav divu domu, ka jautā par profesionālo jomu! DD nemaz nevar jautāt par personīgo dzīvi!
un piekrītu Alexxai, ka par bērnu var lepoties tikai, kad izaugs! savādāk sanāk, ka lielākais lepnums - bērns divos gados iet uz podiņa! Woww! To neviens savam bērnam nav palīdzējis apgūt!

Ja pieņemšu tādu darbā un došu kādu rīkojumu, ko nesapratīs, arī uz savu galvu, pēc saviem uzskatiem darīs, jeb tomēr precizēs?

Kaapec peec random jautaajuma buutu jaaspriezh par cilveeku to,ko tu nezini,kaa vins riikosies konkreetaa situaacijaa?Kas par debiilu attieksmi kjimperleties par kaut kadiem sikumiem un mekleet zemuudens akmenus?
Atbilde bija taada,kaads bija jautaajums. Jautaajums noformuleets vispaarigaa veidaa,lai arii darba paarrunaas.Interveetaajs pats vainigs,ka uzdeva vispaariigu jautaajumu.

Kāpēc nevar jautāt par personisko dzīvi? Es, kad pieņēmu savu asistenti, jautāju gandrīz tikai par personisko dzīvi, jo man ar viņu turpmāk jāpavada ļoti daudz laika, man bija svarīgi novērtēt kā cilvēku. Izglītību es tak redzēju CV, bet prasmes- parādītajos darbos un uzdotajā uzdevumā.

Darba likums, nosaka

Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par:

1) grūtniecību;

2) ģimenes vai laulības stāvokli;

3) iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme;

4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;

5) piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas;

6) nacionālo vai etnisko izcelsmi.

lindsky,
bet asistenta amats tiešā veidā attiecas uz to cilvēku, kam viņš ir asistents. Tāpēc var jautāt personiskus jautājumus (vai Tu sporto, vai Tev ir suns? Kāds ir tavs viedoklis par prezidentu? kāda zīmola apģērbi tev vislabāk patīk? Vai tev labāk patīk strādāt rītos vai vakaros? un dažādas citādas muļķības), lai iepazītu topošo asistentu.
Tie visi ir personiski jautājumi, bet nav pretrunā ar likumu.

Tās, kas te saka, ka jautājums nekorekts - iet takš uz darba interviju nevis ar draudzenēm dzert tēju, tātad vairāk kā skaidrs- profesionāla joma.

Nākamreiz ejot uz darba intervijām, zināšu, ka jāsaka kaut ko aļa pārslimoju mazsaliņas vai vējbakas. Bezjēdzīga atbilde. (t)

bet nedrīkst prasīt par ģimenes stāvokli un vai ir/nav bērnu!
Man vispār būtu sāpīgs šis jautājums!:'-(

lindsky, ok, jā, bet te jau meitene to neprasīja. Nedrīkst nepieņemt darbā tāpēc, ka ir bērns (kaut gan tas apslēpti var būt īstais iemesls).