Kā būtu, ja..

Krāpa. Piedevu. Jādomā par to tikai tad, kad nonākat tādā situācijā. Katrs gadījums ir jāizvērtē. Otrkārt, es kādreiz arī teicu, ja mani krāptu es nekad nepiedodu. Tā nenotika. Tajos brīžos viss katram notiek individuāli. Tas viss ir atkarīga gan no pašas, gan otra cilvēka, tāpēc nekad nesaki nekad.

Neesmu precējusies, nav bērnu.
Ja uzzinātu - pamestu. Es negribētu tajā visā iedziļināties, manuprāt, krāpšanai nav attaisnojuma.

Labāk esmu viena, nekā ar vīrieti, kurš nav spējīgs bikses turēt ciet un tā vietā, lai nāktu ar mani runāt, ka mums ir kādas problēmas attiecībās, vnk drāž citu

+++

Galējo lēmumu pieņemtu nākamās dienas rītā. 99% no 100, ka izslēgtu cilvēku no savas dzīves.

Es laikam darītu to pašu, ko Emilie. Es nekad nevienu neesmu krāpusi (un neesmu to vēlējusies) un to pašu sagaidu arī no savas otrās pusītes. Bez variantiem.

Neesmu precējusies, bērnu nav.
Mirklī, kad to uzzinātu, visticamāk, ka būtu tāds šoks, ka neko loģisku izdomāt nespētu. Nenoliedzu domu, ka ieietu pirmajā bārā pa ceļam vai arī nopirktu sev vīna pudeli, lai raudot spilvenā varētu iztēloties, ka varu bēdas noslīcināt ar alkoholu.
Galējo lēmumu pieņemtu nākamās dienas rītā. 99% no 100, ka izslēgtu cilvēku no savas dzīves.

Ui, būtu traki - mums pēc pāris nedēļām kāzas, pat domāt negribu par šitādu scenāriju. Bet vismaz šobrīd esmu par 100% pārliecināta, ka mums viss ir skaisti. Kopumā - visticamāk censtos piedot un labot situāciju. Kāzas gan atceltu uz nenotiektu laiku.

Atceltu gaidāmās kāzas, paņemtu kaķi un šķirtos.
Es varu piedot daudz, bet man arī robežas un spļaut dvēselē un mīdīt kājām manu uzticēšanos es neļaušu. Labāk esmu viena, nekā ar vīrieti, kurš nav spējīgs bikses turēt ciet un tā vietā, lai nāktu ar mani runāt, ka mums ir kādas problēmas attiecībās, vnk drāž citu. Tā ir pretīga nodevība, kādu es neesmu spējīga piedot. Turklāt, ar tādu rīcību viņš parādītu, ka nav tāds cilvēks, par kādu esmu viņu līdz tam uzskatījusi un ka mūsu vērtības nesaskan.

Man diemžēl tā ir bijis divas reizes, ar vienu un to pašu puisi.
Ja šobrīd tā būtu, noteikti rīkotos daudz savādāk.

Esam kopa 5gadus ir 2gadus vecs berns...
Un zinot manu temperamentu es laikam sakuma iegaztu par tadu gajienu gan vinam, gan tai meicai...
Un tad talak domatu ko darit, bet sapetu loti un diez vai, ka musu attiecibas tad turpinatos, jo ta pat grauztu tas man lidz ar to es vinju grauztu par to un iznakums butu ta pat kads vinjs butu...

Vīrieši, pie pirmās iespējas, sāk meklēt sievietē vainu,attaisnojumus savām nelaimēm, kļūdām, rīcībai.

Nu vai tad mēs visi pašos pamatos nerīkojamies līdzīgi? Kritika nevienma cilvēkam nepatīk. Visiem iespēdzas "pašaizsardzības mehānisms" un visi vairāk vai mazāk pirmajā brīdī mēģinam novelt vainu uz otru, taču sirds dziļumos parasti skaidri zinām, ka mums nav taisnība. Ja zini šo faktu, tad vari mēģināt "aizrakties" līdz šim sirds dziļumam un izvilināt īstās domas. Nesaku, ka tas viss ir viegli... Un svarīgs moments, vai tu pati tiešām gribi to visu darīt?... Citrezi nemaz pašai negribas un tad i censties nav iedvesmas..

Man tiešām ir grūti atrast kopīgu valodu.Kā lai ar viņu atrod kopīgas intereses,kopīgi ko padarīt,ja viņš patstāvīgi ir iegrimis datorā.Kā lai viņu no turienes izvelk laukā,kā galvenais atrast ar viņu ko kopīgu?

Nu te man ir grūti ko ieteikt, jo man šādu problēmu nekad nav bijis. Ir cilvēku kategorija, ar kuru es nespēju komunicēt (man jau nav grūti būtībā, tikai parasti viņiem ir kaut kādas problēmas runāt ar mani). Esmu pļāpas tips - runāt vnk dievinu! :D
Jebkurā gadījumā - jautā viņam. Prasi, ka tad viņš iedomājas nākotni, ja viss šādi turpināsies? Vai viņš grib šķirties? Vai viņam ir idejas kā atrisināt šobrītējo situāciju? Kā viņš domā, ar ko tas viss beigsies un kā tam vajadzētu turpināties?... Ja pati nezini atbildes, jautās tās vīrietim - piespied viņu par to domāt, ja ne runāt!

Tikai ne visi vīrieši mīl runāt par problēmām, kā to dara sievietes. Liela daļa rausta plecus, atrod simtiem iemeslu, ar frāzi "A tu tā, un šitā". Ieņem pozu.

Es pat teiktu, ka nevis " ne visi vīrieši", bet reti kurš vīrietis vispār "mīl" runāt par problēmām. Tāpēc jau arī sievietēm ir dots šis pļāpīgums, lai spētu izvilināt no vīrieša sakarīgu sarunu. Mans uzskats, ka sieviete attiecībās ir tā atbildīgā par sarunām pārsarā. Viņa ir tā, kas kaut pamazām, bet turpina runāt un runāt, kamēr vīrietim "pielec" un viņš atveras. Pat, ja ieņem pozu - tas neko nemaina! Pienāk nākošā diena un var sākt atkal cilāt šo tēmu.

Galu galā, ja sievietei vajag jaunas kurpes - viņa noteikti zinās, ka pierunāt savu vīrieti tās nopirkt! :D Tad nu - ja sieviete tik tiešām gribēs izvilkt vīrieti uz sarunu, viņa to varēs izdarīt! ;)

Esam nepilnus 6 gaudus kopā. Man ir vienmēr bijušas uzticēšanās problēmas, lai gan iemeslu viņš tam nedod. Ja es uzzinātu ko tādu, es pamestu, jo piedot es nespētu. Lieki vilkt attiecības garumā nebūtu jēgas, jo beigu beigās tāpat viss izjuktu.
Un tad, protams, mana nervu sistēma būtu čupā.
Negribu pat domāt par ko tādu. Tfu Tfu Tfu.

.Viņš saka kad es nemāku runāt ar cilvēkiem,svešiem cilvēkiem.

Tieši tas, ko pirmīt teicu. Vīrieši, pie pirmās iespējas, sāk meklēt sievietē vainu,attaisnojumus savām nelaimēm, kļūdām, rīcībai.

Pašā pamatā - runā ļoti tieši, konkrētiem īsies teikumiem un vēl - liec saprast, ka zini, ko viņš jūt un cik patiesībā tālu tas viss ir aizgājis. Ja spēsi viņu pārliecināt, tad viņš atvērsies.

Nu kā tad! Tikai ne visi vīrieši mīl runāt par problēmām, kā to dara sievietes. Liela daļa rausta plecus, atrod simtiem iemeslu, ar frāzi "A tu tā, un šitā". Ieņem pozu.

Neon,mēs tā teikt to visu esam izrunājuši.Es zinu atbildes uz visiem šiem jautajumiem.Viņš saka kad es nemāku runāt ar cilvēkiem,svešiem cilvēkiem.Man tiešām ir grūti atrast kopīgu valodu.Kā lai ar viņu atrod kopīgas intereses,kopīgi ko padarīt,ja viņš patstāvīgi ir iegrimis datorā.Kā lai viņu no turienes izvelk laukā,kā galvenais atrast ar viņu ko kopīgu?

Godīgi sakot, es nevaru ieteikt pat nekādu konkrēto tehniku, tikai to vien, ja reiz es nolemju parunāt, tad plijos tik ilgi virsū, kamēr ar mani sāk runāt. Pie tam plijos virsū tik tiešām "bez žēlastības" - vnk stāvu blakus un tirdu un neņemu pierē ne atrunas, ne sprauslošanu, ne klusēšanu, ne mukšanu uz citu istabu. Vnk vēsā mierā stāvu un turpinu "spiest" uz sarunu, nejaucot iekšā savas emocijas un pardzīvojumus, nepārslēdzoties uz savām izjūtām, bet koncentrējoties uz sarunas būtību. Protams, cenšos sarunā pielabināties - teikt, ka saprotu, ka varu iztēloties tās sajūtas, zinu, ka ir grūti utt. Pagaidām neviens vīrietis nav spējis pretoties šādai taktikai... :D

Es teiktu, ka man ir bijusi identiska situācija, bet... tur pamatā bija pavisam citas problēmas un ar komunikāciju mums nekad nav bijušas problēmas.

ko varu ieteikt? Uzvāri tēju, apsēdies pie glada un sāc runāt! Sāc ar to, ka pajautā kas vispār notiek, kāpēc viņš tā dara, kas viņām trūkst un vai viņš uzskata, ka tā ir normāla situācija. Pašā pamatā - runā ļoti tieši, konkrētiem īsies teikumiem un vēl - liec saprast, ka zini, ko viņš jūt un cik patiesībā tālu tas viss ir aizgājis. Ja spēsi viņu pārliecināt, tad viņš atvērsies.

Neon,ko pieņemsim Tu darītu manā vietā ja būtu tāda situācija,kā patreiz ir ar mani.Kā meklētu pieeju,par ko gribētu parunāt,lai rastos otram interese komunicēt?

Meklē pareizo pieeju. Bet vispār... Manuprāt, vīrietim būtu tā kā jāsaprot, ka īsti piedienīgi tas precētam vīrietim nav un vispirms būtu jāsakārto attiecības ar sievu, nevis jāslēpjas citas sievietes brunčos, jo tur ir "siltāk un patīkamāk".

Neon Esmu ar viņu runajusi,bet diemžēl esmu viņu ļoti aizskarusi ar savu attieksmi kāda man viņa bija,kad viņš pats teica kad grib lai liek viņam mieru.Es nemaku atrast pie viņa pareizo pieeju lai uzsāktu ar viņu sarunu ja visu laiku viņš sarakstās ar citu.Kad gribu sākt runāt,tā viņš itkā klausās,bet tajā pat laikā ir citur.Man trūkst padoma ko man iesākt.:(

Aija, kāpēc "rokas ir sasietas"? Mēles nav, ka nevari parunāt par to visu ar vīrieti?