Labdien!
Griežos pēc padoma...
Mēs esam kopā jau trīs gadus. Mēs mīlam viens otru. Ļoti. Viņš man ir tuvākais cilvēks. Ir tā sajūta - ja, viņš ir tas, ko visu dzīvi meklēju un gaidīju. Man liekās, es viņu pazīstu visu savu dzīvi. Tik ļoti esam saauguši. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. Pat nevaru iztēloties kāda tā būtu. Mēs esam kā viens vesels.
bet ir viens bet... Un tas jau ir ietverts nosaukumā. Sex mums nav bijis nu jau 3 mēnešus. Es nespēju noformulēt - kāpēc. Es tiešām nesaprotu kas notiek. Pirmo gadu mēs loģiski vārtījāmies pa gultu katru brīvu brīdi. Mums vienmēr arī bijusi dīvaina saskaņa gultā. Pareizāk - reizēm mēs esam tik ļoti uz viena viļņa, ka tālāk vairs nevar, reizēm saskaņas nav nu pilnīgi nekādas. Un šķiet, ka mēs vien sotram nespējam pat patiekt, ko otrs dara nepareizi. Un, manuprāt, šis pēdējais ir novedis pie 3 mēnešu pauzes. Pirmajā mēnesī viens vai otrs pačīkstēja par to. Tad, šķiet veins vai otrs apzināti izvairījās no sexa. Nu jau mēs manuprāt mēģinam par to vairs pat nedomāt, jo vairs nezinam, kā tad pareizi tagad būt un kas būtu jādara. Kādu laiku atpakaļ impulsu vadīti metāmies gultā un tā bija viena no tām reizēm, kad vispār nesapratāmies. Un beigās plānotais romantiskais vakars pārvērtās diezgan nekomfortablā situācijā. Galu galā mēs veins uz otru apvainojušies aizgājām skatīties TV. Bet tā tam nepavisam nevajadzētu būt... Esmu samulsusi. Man sāk šķist, ka es kļūstu nepārliecinātra par sevi šai ziņā. Viņš man arī to pašu ir teicis. Šķiet seksuālā uguntiņa ir nodzisusi.
Visādi citādi, mēs joprojām esam mīļi. Joprojām pieglaužamies veisn otram, guļam kamoliņā. Jūtam spontānu vēlmi pieskaries. Bet...
20
