25 gadi un vecaki vel daudz kritizee personiibaa

Aa tad vel ieteikru-mazak visu stastit un mazak runat pa telefonu. Sazvanies, kad tiesham gribi parunaties un pastastit jaunumus. Ne jau jums tur katru dienu ko plapat stundam ilgi. Tadelj jau tie kaski rodas. Es ari nestastu visu vecakiem. Ir lietas, kuras viniem nav jazina. Un ta visi veiksmigi izvairamies no parmetumiem, konfliktiem. Ieteiktu nestastit katru sikumu un nedaudz retak kontakteties. Manuprat, pilnigi normali butu,'ja sazvanitos reizi nedela, varbut vecakiem pashiem tad nebutu domas tevi kritizet

Kops dzivoju kopa ar viru, vecaki mani nekritize. Ja mani saktu kritizet tagad, es vnk kadu laiku ar viniem nekontaktetos pa tel., lai nomierinas.

Es no tadiem vecakiem attalinatos. Pateiktu,'ka par sho temu nevelos runat, ja velas sarunu turpinat. Esmu sen jau novilkusi skaidras robezhas. Visi lieliski zina, ka mani labak nekritizet, savadak uzzinas daudz ko jaunu par sevi..es vnk dodu preti. Nu vecakus jau nenolamashu u.tml., bet varu noradit ari uz vinu trukumiem.

Man jau tulīt 22, bet mamma arī joprojām cenšas diktēt pēc saviem noteikumiem/ieskatiem kā man būtu dzīvē kas jādar. Ja pašai ir kādas domas, vēlmes( ja vēlos iet citu ceļu dzīvē, darīt kaut ko savādāk), tad uzreiz saņemu pārmetumus. Un līdz ko viņa nav panākusi savu pat nekontaktē ar mani. Ja zvanu, un nēesmu vēl piekritusi viņas viedoklim, tad dusmīdi atbild, vienmēr nikna, nevēlas runāt vai ko tādu. Bet līdz ko pāreju viņas pusē, uzreiz cits cilvēks. Tā tagad laikam ir viņas taktika, jo zina, ka man tīri morāli vajag viņas atbalstu, tādēļ dusmīgu attieksmi no viņas puses ilgi necietīšu un piekāpšos. Vienīgais ko varu ieteikt, ja esi stipra, tad nostādīt viņu fakta priekšā, ka Tu tā jūties labi, un Tevi tas apmierina. Dot viņai laiku samierināties, nevis kā es apžēlojos, un piekāpjos. Tad varbūt arī kas mainīsies. Ceru, ka domu saprati!:-)

Mani tā lauza mamma līdz 16 gadu vecumam, katru dienu es nebiju gana laba, gana gudra, gana centīga, gana tieva. Rezultātā aizgāju dzīvot pie tēta (viņi šķīrušies) un ar mammu vairs kontakta nav nekāda. Ā, nē, pagājušajā vasarā satiku tirgū, viņa man tās 3 minūšu pieklājības sarunas laikā paguva pateikt, ka es esot baigi resna palikusi (62 kg uz 170, nu principā 4.pakāpes aptaukošanās, right), ka es pilnīgi nepareizi dzīvojot, un ka neviens mani nekad neapprecēs, jo es neesot tik laba kā tā, tā un vēl tā meitene un kas tā par karjeras izvēli un ak dievs, cik viss ir slikti ar mani.
Lai arī kā es gribētu sev apgalvot, ka tas nav nekādu iespaidu uz mani atstājis, bet šad tad pieķeru sevi pie domas "nu ko tad es tur to un to mēģināšu, es taču tāpat neesmu tik laba kā tas cits cilvēks, nav nemaz vērts mēģināt, nesanāks tāpat".
Tāpēc uzskatu, ka no tādiem cilvēkiem vienkārši vajag attālināties. Ja neesi gatava pārraut nabassaiti, tad necel telefonu kādu dienu, bet pati piezvani pēc 3 dienām. Liec viņiem aptvert, ka tevi pazaudēs, ja nepieņems tevi kā cilvēku - jo, nu cik ilgi tu atļausi viņiem sev pārmest, ka tev ir kaut kādas īpašības/iezīmes/raksturs? Līdz 30 gadiem? Līdz 40? Līdz viņu kapa malai ļausi sevi zāģēt un vēl ar vainas sajūtu apglabāsi? Varbūt skarbi, bet nu no tēmas pieteikuma ir skaidrs, ka tu pati viņiem ļauj to darīt kaut kādā mērā..

samba

Es censos ar visu tikt pati galaa. Bet ar vecakiem tas ta vienkarsi ir iegajies biezi sazvaniities. Protams ir normalas sarunas utt. man ar manu mammu ir interesanti parunaat, bet nu ir situacijas kad man liek justies kaa mazam beernam kuram vel daudz ir jamacaas.

nu kapeec tu aizmirsi? pasaki man ludzu, kapec citi neaizmirst? kapec citiem taa negadaas?

Tā jau gan tikai bērnudārza vai agro padsmit gadu vecumā saka :D Bet nu.. vecāki mums ir vieni, jāmīl un jāpacieš, kādi nu ir.

Ja tev ir 25 gadi, neuSkatu, ka ir normali zvanities katru dienu ar vecakiem un stundam runat. Es ari dzivoju arzemes, bet sazvanos 1x ned vai divaas ned. Dalos ar to, ko uZskatu par nepieciesamu. Ari man ir 25 gadi, manuprat esi pietiekami veca, lai domatu par par savu gimeni un nav jaatskaitas par savam gaitaam. Varbut vini tev dod padomus tik saudz, jo pati zvanot chiiksti par to, ka kait kas nav labi, pati radi tadu iespaidu. Neesi mazs berns, parrauj nabassaiti :)

Šitais niķis ir manam brālim ar sievu. Nejutīsies īsti labi, ja netiks apspriest mana dzīve, izskats uzvedība un viss cits. Tas nāk no viņa sievas mātes, jo tā tāda pati. Neņemu galvā.
Mazāk stāsti savējiem. Mazāk zinās labāk gulēs. Kad runā, tad uzcel sev apkārt iedomātu sienu vai arī viņus domās ieliec kādā trauciņā.

Scandinavian

tiesu piemeru gruuti uzreiz atrast.
Bet piemeram kad atbraucu apciemot vecakus, tad vini pirms manas aizbrauksanas man saka ka esmu palikusi labaaka bet vel daudz kas ir jamaina raksturaa. Vai piemeram, es esmu loti apziniiga maciibaas, bet ja gadaas kaut ko aizmirst tad uzrei taas moraales: nu kapeec tu aizmirsi? pasaki man ludzu, kapec citi neaizmirst? kapec citiem taa negadaas? pec si komentara liekas ka citi ir tik perfekti. Pie tam ja situacija nemaz nav tragiska un to ko aizmirsu var izdariit ari cita laikaa.
Tad kad tas ir jadzird loti biezi, tad tiesaam apniik.

Piekrītu, ka šāda zāģēšana galīgi nav veselīga, bet no svara ir arī tas, par kādām īpašībām tevi kritizē. Ja tas ir mīkstsirdīgums, nespēja par sevi pastāvēt, neorganizētība vai izklaidīgums, kuras ir īpašības, kas tev pašai var savu reizi bojāt dzīves kvalitāti, tad es to saprotu daudz labak nekā kritiku par būšanu, piemēram, nesabiedriskai vai asu mēli. Būtībā jau lielais vairums slikto īpašību nemaz tik sliktas nav, jo katrā slēpjas kāds potenciāls kā to izmantot noteiktās situācijās. Tikai jāiemācās ar to sadzīvot un nevērst pret saviem tuviniekiem, bet gan izmantot kā spēku, ne vājumu.
Pati zāģēju savu mammu. Regulāri. Un ir par ko, bet viņa mani neklausa.

Nu man ir 22, bet šis man ir bijis vienmēr, īpaši no mātes ,no tēvam mazāk, bet bija, bija pelnīti no tēva ,kā arī no pārējiem ir kritika, bet pa tēmu. Māte ,kritizē daudz un dikti ,pat tagad izmanto izdevību ,lai pateikt, cik man briesmīgs raksturs,cik slikts cilvēks es esmu,cik neiejūtīgs utt., bet vairs tik daudz neatļaujas, jo lomās mazliet mainītas ,kad biju bērns un pusaudzis,dzīvoju vecākiem uz kakla ,tad tas bija vnk unikāli ,kādas rindas no mātes "bira" ,nekad nebiju gana laba, vislabākais bija ,kad viņa publiski mani sāka kritizēt, kāpēc es nevarot būt tāda kā tā meitene, kritizēja tikai mani, citi bija labi, tā joprojām vēl ir. Uzskatu ,ka šis ir atstājis ietekmi uz mani ,ne to mazāko , iespējams tāpēc man nekad nav labi ,es vienmēr tiecos pēc vairāk un labāk.

Netiek teikts konkrēti tev, autore, bet ir tādi cilvēki, kuri tiešām pat savos 25 gados ir kā mazi bērni, tad nebrīnos, ka vecākiem rodas vēlme viņus vest pie prāta un vēl pamodināt, lai neiznieko tāpat arī savu atlikušo dzīvi...

Tieši tā, ir mazliet jādistancējas, jāpārrauj tā nabassaite.
Mani vecāki padevās agri, manu personību pārstāja dresēt, kad man bija kādi 11-13 gadi, vēlāk jau man neviens vairs neko nevarēja pateikt. Un nē, es nevārīju ziepes, pret vecākiem vienmēr esmu izturējusies jauki, bet nu jau ir tā, ka es viņus dresēju vairāk, kā viņi mani. Vecmamma cenšas kaut ko joprojām, bet es to īsti neņemu vērā, zinot viņas personību un to, kā viņai patīk apkārtējos bikstīt. Ja es varbūt būtu vienīgā, kam viņa piesienas, tad es to ņemtu pie sirds...
Nevajag justies visiem sliktai, ja Tevi kritizē tikai(!) vecāki. Ja Tu saņemtu nemitīgu kritiku no draugiem, kolēģiem, mīļotā, vai vispār būtu viena kā pirksts, tad būtu jāpadomā, jā, bet tagad... Vienkārši ir tādi vecāki, kam gribas bērna pasauli lāpīt un tā nav bērna vaina.

ak dievs kaa tevi saprotu.
man liekas ka ta ir kaut kada slimiiba vai kompleksi..es pat nezinu ka nosaukt un neaprotu.
bet nekas nekad nebus gana labi un vienmer atradis kur piesieties.

taisniba ir tur kur - jo mazak zina,jo labak.
ari dzivoju arzemes, un tas ir viens no iemesliem Kapec!

Stāstīt vajag, tā ir laba un atgriezeniska saikne, tikai nostiprini sevi pret negācijām. Kas ir tas, ko viņi Tev saka? Varbūt atbilde uz kādu Tavu darbību, kas viņiem nav likusies laba un uzskata, tā nevajadzēja.

Man drusku pēc 25 un arī līdzīga situācija.
Bieži kritizē par raksturu, attieksmi pret dzīvi un dzīvesveidu. Vai arī salīdzina ar kādiem pazīstamiem cilvēkiem, ka vot redz tam un tam gan pavisam citādāk tas un tas. Es to jau kādu laiku vienkārši neņemu galvā, jo zinu, ka tiem, ar ko mani salīdzina ne tuvu nav ideālā dzīve.
Ja Tevi uztrauc, ka Tevi kritizē, iespējams, pati zemapziņā arī nejūties ar kaut ko apmierināta.
Kamēr mani neapmierināja šis tas, tikmēr arī uztraucos par kritiku. Vairs gan nē, to, ko gribu sevī mainīt, mainu, ko negribu - nemainu.
Parasti diskusijās par sevi ar viņiem neielaižos, tik pasaku, ka visi diemžēl nevar būt tik ideāli kā X vai Y, vai ar ko nu mani tur salīdzina.

Un vēl... tuvākos vienmēr ir visvieglāk kritizēt.

Scandinavian

dzivoju arzemes. Vecakus redzu 1 reizi gadaa, bet sazvanamies katru dienu, runajam ilgi. Vecakiem stastu daudz.

Laikam ir tiesam jameigina nedaudz mazak runaat, mazak staastiit. So man ari ieteica mans draugs jo vins nevar izturet ka pec dazam sarunaam man jaaraud atkal.

TalisQualis

Kad es atkartoju saviem vecakiem: vai jums jau to neapniik man teikt?
Vini man atbild: mes esam tavi vecaaki un vakam tev to teikt kaut vai 10 reizes dienaa.

Un tad kad man tas ir jaklausas tiesam biezhi, tad gribas ari izraudaties, jo rodas sajuuta: "ko man dariit ar sevi pasu".

Un cik bieži bērni savus vecākus kritizē? Man šķiet, ka šis variants ir sastopams biežāk.