25 gadi un vecaki vel daudz kritizee personiibaa

Šitais niķis ir manam brālim ar sievu. Nejutīsies īsti labi, ja netiks apspriest mana dzīve, izskats uzvedība un viss cits. Tas nāk no viņa sievas mātes, jo tā tāda pati. Neņemu galvā.
Mazāk stāsti savējiem. Mazāk zinās labāk gulēs. Kad runā, tad uzcel sev apkārt iedomātu sienu vai arī viņus domās ieliec kādā trauciņā.

Ja tev ir 25 gadi, neuSkatu, ka ir normali zvanities katru dienu ar vecakiem un stundam runat. Es ari dzivoju arzemes, bet sazvanos 1x ned vai divaas ned. Dalos ar to, ko uZskatu par nepieciesamu. Ari man ir 25 gadi, manuprat esi pietiekami veca, lai domatu par par savu gimeni un nav jaatskaitas par savam gaitaam. Varbut vini tev dod padomus tik saudz, jo pati zvanot chiiksti par to, ka kait kas nav labi, pati radi tadu iespaidu. Neesi mazs berns, parrauj nabassaiti :)

nu kapeec tu aizmirsi? pasaki man ludzu, kapec citi neaizmirst? kapec citiem taa negadaas?

Tā jau gan tikai bērnudārza vai agro padsmit gadu vecumā saka :D Bet nu.. vecāki mums ir vieni, jāmīl un jāpacieš, kādi nu ir.

samba

Es censos ar visu tikt pati galaa. Bet ar vecakiem tas ta vienkarsi ir iegajies biezi sazvaniities. Protams ir normalas sarunas utt. man ar manu mammu ir interesanti parunaat, bet nu ir situacijas kad man liek justies kaa mazam beernam kuram vel daudz ir jamacaas.

Mani tā lauza mamma līdz 16 gadu vecumam, katru dienu es nebiju gana laba, gana gudra, gana centīga, gana tieva. Rezultātā aizgāju dzīvot pie tēta (viņi šķīrušies) un ar mammu vairs kontakta nav nekāda. Ā, nē, pagājušajā vasarā satiku tirgū, viņa man tās 3 minūšu pieklājības sarunas laikā paguva pateikt, ka es esot baigi resna palikusi (62 kg uz 170, nu principā 4.pakāpes aptaukošanās, right), ka es pilnīgi nepareizi dzīvojot, un ka neviens mani nekad neapprecēs, jo es neesot tik laba kā tā, tā un vēl tā meitene un kas tā par karjeras izvēli un ak dievs, cik viss ir slikti ar mani.
Lai arī kā es gribētu sev apgalvot, ka tas nav nekādu iespaidu uz mani atstājis, bet šad tad pieķeru sevi pie domas "nu ko tad es tur to un to mēģināšu, es taču tāpat neesmu tik laba kā tas cits cilvēks, nav nemaz vērts mēģināt, nesanāks tāpat".
Tāpēc uzskatu, ka no tādiem cilvēkiem vienkārši vajag attālināties. Ja neesi gatava pārraut nabassaiti, tad necel telefonu kādu dienu, bet pati piezvani pēc 3 dienām. Liec viņiem aptvert, ka tevi pazaudēs, ja nepieņems tevi kā cilvēku - jo, nu cik ilgi tu atļausi viņiem sev pārmest, ka tev ir kaut kādas īpašības/iezīmes/raksturs? Līdz 30 gadiem? Līdz 40? Līdz viņu kapa malai ļausi sevi zāģēt un vēl ar vainas sajūtu apglabāsi? Varbūt skarbi, bet nu no tēmas pieteikuma ir skaidrs, ka tu pati viņiem ļauj to darīt kaut kādā mērā..

Man jau tulīt 22, bet mamma arī joprojām cenšas diktēt pēc saviem noteikumiem/ieskatiem kā man būtu dzīvē kas jādar. Ja pašai ir kādas domas, vēlmes( ja vēlos iet citu ceļu dzīvē, darīt kaut ko savādāk), tad uzreiz saņemu pārmetumus. Un līdz ko viņa nav panākusi savu pat nekontaktē ar mani. Ja zvanu, un nēesmu vēl piekritusi viņas viedoklim, tad dusmīdi atbild, vienmēr nikna, nevēlas runāt vai ko tādu. Bet līdz ko pāreju viņas pusē, uzreiz cits cilvēks. Tā tagad laikam ir viņas taktika, jo zina, ka man tīri morāli vajag viņas atbalstu, tādēļ dusmīgu attieksmi no viņas puses ilgi necietīšu un piekāpšos. Vienīgais ko varu ieteikt, ja esi stipra, tad nostādīt viņu fakta priekšā, ka Tu tā jūties labi, un Tevi tas apmierina. Dot viņai laiku samierināties, nevis kā es apžēlojos, un piekāpjos. Tad varbūt arī kas mainīsies. Ceru, ka domu saprati!:-)

Es no tadiem vecakiem attalinatos. Pateiktu,'ka par sho temu nevelos runat, ja velas sarunu turpinat. Esmu sen jau novilkusi skaidras robezhas. Visi lieliski zina, ka mani labak nekritizet, savadak uzzinas daudz ko jaunu par sevi..es vnk dodu preti. Nu vecakus jau nenolamashu u.tml., bet varu noradit ari uz vinu trukumiem.

Kops dzivoju kopa ar viru, vecaki mani nekritize. Ja mani saktu kritizet tagad, es vnk kadu laiku ar viniem nekontaktetos pa tel., lai nomierinas.

Aa tad vel ieteikru-mazak visu stastit un mazak runat pa telefonu. Sazvanies, kad tiesham gribi parunaties un pastastit jaunumus. Ne jau jums tur katru dienu ko plapat stundam ilgi. Tadelj jau tie kaski rodas. Es ari nestastu visu vecakiem. Ir lietas, kuras viniem nav jazina. Un ta visi veiksmigi izvairamies no parmetumiem, konfliktiem. Ieteiktu nestastit katru sikumu un nedaudz retak kontakteties. Manuprat, pilnigi normali butu,'ja sazvanitos reizi nedela, varbut vecakiem pashiem tad nebutu domas tevi kritizet