Ir gadījies par to šad tad pārrunāt un domāt, un esmu secinājusi ,ka man ir bijis kaut kāds tēva trūkums vai kaut kas tāds ,pat nezinu,jo par uzmanības trūkumu nevarēja sūdzēties no tēva puses. Es meklēju kontaktu ar vīriešiem kā tādiem, vnk kā draugiem, vrb kā padomdevējiem ,pamatā meklēju kontaktu ar tādiem ,kas var būt mana tēva vecuma, bet ne jau attiecību veidošanai , bet vnk man izveidojas ļoti labs kontakts ar vecāka gada gājuma vīriešiem ,savā veidā es mācos no viņu pieredzes, man ir interesanti parunāt, es jūtos komfortabli viņu sabiedrībā ,bet man ir problēmas ar sieviešu sabiedrību un komunikāciju ar sievietēm, man rodas milzīgs diskomforts, es nezinu kā uzvesties, es neizprotu sievietes īsti.
Bet ja no aspekta attiecību veidošanā ,tad pretēji, diametrāli pretēji visi bijuši ,mans tēvs ,kā tēvs man bija labs ,bija savi mīnusi ,bija savi plusi, kā visiem, bet kā partneris mātei ,nē ,no viņas skatu punkta.Māte mani bieži ar tēvu ir salīdzinājusi ,jo es ar viņu bijām līdzīgi, gan izskats ,gan raksturs ,kustības ,uzvedība, tāpēc partneri es ,parasti, kaut kādā veidā pilnīgu pretstatu esmu meklējusi sev. Ja esmu ekstraverta, nemierīga, ietiepīga,tad otrs ir intraverts ,nosvērts ar milzīgu pacietības mēru.