Par vīriešiem - tēviem un vīriem

Man ar tēvu bija sarežģītas un sāpīgas attiecības, kurās nenotikušā un nepateiktā bija vairāk nekā īstu atmiņu. Savu vīru satiku neilgi pēc tēva nāves. Viņi nav līdzīgi gandrīz nemaz, mans vīrs vispār nelīdzinas nevienam citam, ko pazīstu. Bet salīgstot mieru ar pagātni, "bērnības tēti" un ļoti perifēro pieaugušo gadu tēvu, bailēm tikt atstātai un visiem citiem daddy's girl tarakāniem, es sāku aizvien labāk novērtēt to, kas manī ir no tēva. Un pieņemt un mīlēt šīs sevis daļas.

Hmm, dažas īpašības ir tiešām līdzīgas, kuras pat ar mammu esmu apspriedusi. Drauga īpašības ir man tik ļoti mīļas, tuvas sirdij, pieļauju, ka dēļ tā, ka tētis ir tāds. :)

Jā, izvēlos to, kā trūcis. Lai kāds par mani parūpējas, lai ir stiprais plecs.

Mēs nedzīvojām ar tēvu kopā, bet cik viņu atceros pēc rakstura īpašībām, varu teikt, ka viņam bija laba sirds un viņš bija ļoti sabiedrisks, ar lielām darba spējām un enerģiju, tāds ir arī mans vīrs. To izskaidroju ne ar to, ka tētis būtu kāds mans paraugs, bet drīzāk ar gaumju sakritību ar mammu, kaut kādas lietas, ko pamanu līdzīgi kā viņa, un no tā neizbēgt, kaut kur zemapziņā acīmredzot iesēdies.

Principā es nedomāju, ka tas, ka tik ļoti paļaujos uz vīrieti būtu kas labs, es to apzinos, bet nu tā nu tas tomēr ir pamatā.

Pacelšu šo...varbūt vēl kādai ir ko teikt :)