Par vīriešiem - tēviem un vīriem

Man ir lielisks tētis, ģimenes cilvēks. Jautrs, mīļš, nekad neko nežēlos sievietei. Tieši to es sagaidu no sava vīrieša. Draugs gan nav 100% kopija, viņš man ir mierīgāks, nebārsta prikolus tā, kā to dara mans tētis :D , taču pret mani izturās lieliski, parūpējas, pačubina. Tas man ir svarīgākais. :)

Es apzināti meklēju tādu, kas nav kā mans tēvs.

Tēvs bija paraugs tam kādu nekad nemeklēt un ar kādu nebūšu nekad kopā.

Man tieši tā pat.

Man ir lielisks tētis. Kārtīgs ģimenes cilvēks. Viņš man ir jautrs, sievietei nekad neko nežēlos. Mums ir ļoti labas attiecības. Draugs nav 100% kopija tētim, viņš man ir mierīgāks un nebārsta prikolus tik ļoti kā mans tētis :D . Izskatā galīgi nav līdzīgs, bet raksturā ir dažas lietas, kas, manuprāt, man ir svarīgas tāpēc, ka tētis tāds ir. Es runāju par to ģimeniskumu, par to, ka nekad neko nežēlos savai sievietei un bērniem, par to, ka viņam ir jābūt mīļam, kāds viņš man arī ir. :)

Tfu, tomēr aizgāja arī iepriekšējais komentārs. Planšete lago :D

Mans vīrs ir pilnīgs pretstats tēvam.

Par cik mani vecaki skiras man vel jaunai esot- jutu, ka no sava tagadeja puisa esmu loti prasiga uzmanibas un miluma zina, jo ta man berniba pietruka.
Lai ari savu tevu milu un cienu, priecajos, ka mans puisis nav lidzigs vinam.

Tēti tā līdz galam nemaz nepaspēju iepazīt, jo viņš nomira, kad man bija 15gadi. Viņam bija gan daudz plusu, gan arī mīnusu. Ja salīdzina ar draugu, tad jā - viņš ir līdzīgs tētim daudzās jomās. Bet tajā pašā laikā, atšķirīgs, jo ir daudz uzmanīgāks, mīļāks un vairāk izrāda kaut kādas emocijas. Bet apzināti es laikam tomēr īsti nemeklētu tādu cilvēku kā tēti.

Man tēta mīlestības nekad nav trūcis, tāpēc nebiju par to domājusi, veidojot attiecības. Smieklīgākais ir tas, ka man sākumā likās, ka mans draugs itin nemaz nelīdzinās manam tētim, bet jo ilgāk esam kopā, jo vairāk līdzību sāku saskatīt. Viņiem abiem ir izteikta tendence ilgi neatbildēt uz jautājumu, ko uzdod. Kad dzīvoju kopā ar vecākiem, mani tas tētī ļoti kaitināja, vienmēr besījos ārā, īpaši, kad kau kur bija jāsteidzas, a viņš izliekas, ka nedzird manu jautājumu un tupina skatīties TV. :D Un pēc vairākiem gadiem tāda iezīme parādījās arī manā draugā, viņš arī mēdz nesakoncentrēties jautājumam, kaut ko paralēli darot. Laikam par spīti liktenis man tādu iedeva, lai pārkāpju pāri sev un iemācos tikt galā ar šo iezīmi, kas mani allaž kaitinājusi. :) :D

Es domāju,ka vēlētos nākotnē vīru,kas būtu līdzīgs tētim. Ar to es domāju rakstura ziņā - gudrs visās tēmās,atbildīgs,gādīgs. Tieši to arī sagaidu no cilvēka blakus - lai par mani rūpējas,tā kā tētis par manu mammu.(l)

Taču ir arī tādas lietas,kas man tētī nepatīk - ļoti ass un pārāk patiess brīžiem.:-D
Man labāk patīk,ja tā mīlīgi runā un aizrāda.. Ja tā skarbi,tad man gribās bimbāt.:-D

Vizuāli gan nevar vilkt nekādas paralēles,patīk pilnīgi dažādi vīrieši - tumšiem,gaišiem matiem,bez matiem utt...:-D

Nav līdzīgi nemaz un labi, ka tā.

Tas, ko es zinu par savu tēvu - draugs absolūti nav līdzīgs un ļoti labi, ka tā. Taču, vispār, es neko daudz nevaru spriest - tēvs nav bijis manā dzīvē.

Esmu gana daudz par šo jautājumu domājusi, bet tā īsti nespēju atbildēt...

Mani vienmēr ir piesaistījuši vecāki vīrieši, bet galu galā mans vīrs ir mans vienaudzis un esmu apmierināta ar šo faktu.
Vai vīrs kaut kādā ziņā ir līdzīgs manam tēvam? Nedomāju vis. Man jau šķiet, ka pilnīgs pretstats vai vnk pavisam savādāks. Arī pret bērniem mans vīrs attiecas savādāk, nekā mans tēvs pret mani. Kopumā ņemot, es nekādi nespēju saskatīt, ka manās attiecībās ar vīru vai citiem vīriešiem būtu jebkādas paralēles ar nepieciešamību pēc tēva, vai bērnības traumu vai tamlīdzīgi. Tēvs nekad nav bijis mans ideāls, taču pieaugot esmu sapratusi dažas lietas, kuras bērnībā šķita pavisam savādākas, jo man tika neobjektīvi tas viss pasniegts no mātes viedokļa. Lai nu kā, māte vienmēr ir uzsvērusi, ka ne jau visi vīrieši ir cūkas, bet tikai mans tēvs... :D Līdz ar to, iespējams, man ir gana veselīgs skatījums uz pārējiem vīriešiem, kuri nav mans tēvs. :D

Man tas pats kas Lilii. Vīrs ir viss, kas man tēvs nav. Un labi, ka tā!

Mans tētis nav slikts, bet ir lietas, ko tieši viņa dēļ savā vīrietī negribu un meklēju savā vīrietī ko nedaudz citu.

Ir gadījies par to šad tad pārrunāt un domāt, un esmu secinājusi ,ka man ir bijis kaut kāds tēva trūkums vai kaut kas tāds ,pat nezinu,jo par uzmanības trūkumu nevarēja sūdzēties no tēva puses. Es meklēju kontaktu ar vīriešiem kā tādiem, vnk kā draugiem, vrb kā padomdevējiem ,pamatā meklēju kontaktu ar tādiem ,kas var būt mana tēva vecuma, bet ne jau attiecību veidošanai , bet vnk man izveidojas ļoti labs kontakts ar vecāka gada gājuma vīriešiem ,savā veidā es mācos no viņu pieredzes, man ir interesanti parunāt, es jūtos komfortabli viņu sabiedrībā ,bet man ir problēmas ar sieviešu sabiedrību un komunikāciju ar sievietēm, man rodas milzīgs diskomforts, es nezinu kā uzvesties, es neizprotu sievietes īsti.
Bet ja no aspekta attiecību veidošanā ,tad pretēji, diametrāli pretēji visi bijuši ,mans tēvs ,kā tēvs man bija labs ,bija savi mīnusi ,bija savi plusi, kā visiem, bet kā partneris mātei ,nē ,no viņas skatu punkta.Māte mani bieži ar tēvu ir salīdzinājusi ,jo es ar viņu bijām līdzīgi, gan izskats ,gan raksturs ,kustības ,uzvedība, tāpēc partneri es ,parasti, kaut kādā veidā pilnīgu pretstatu esmu meklējusi sev. Ja esmu ekstraverta, nemierīga, ietiepīga,tad otrs ir intraverts ,nosvērts ar milzīgu pacietības mēru.

neredzu nekadu izteiktu lidzbu starp sau tevu un savu partneri. bet tevs man bija un joprojm fantastisks. katrs ir pilnigi savadaks, saviem plusiem un minusiem.

Bet nu jā ,tas ko es redzēju bērnībā, ko no tās atceros, un kā mani viens vecāks kūdīja pret otru,vairāk jau māte pret tēvu ,kādas intrigas un galīgi nepiemērotas situācijas, kurās bērnam atrasties ,tad es reizēm nebrīnos ,kādēļ es tik ļoti neticu cilvēkiem un kāpēc es ģimeni vnk nespēju pieņemt, neredzu tajā vērtību un neiederos.

Mans tētis nav slikts, bet ir lietas, ko tieši viņa dēļ savā vīrietī negribu un meklēju savā vīrietī ko nedaudz citu.

+++

Manā bērnībā tēva lomu vairāk spēlēja vecaistēvs. Sabiedrisks, ar labu humora izjūtu, cilvēku mīlēts, izskatīgs, ar zelta rokām, bet... stumdāms, bikstāms un ar kaitīgiem ieradumiem. Vai nu tas ir mans sociālais loks vai nezinu kas, varbūt tā pati zemapziņa, bet jā, varu teikt, ka sev apkārt es pulcēju līdzīgus putnus. Jāsaka paldies dievam, ka tie kaitīgie paradumi man pašai izpaužas vairāk, nekā puisim.

Man ir lietas, ko tēvs ar savu piemēru ir iemācījis gaidīt no vīrieša - galantumu, cieņas pilnu attieksmi pret sievieti, ka vīrietim jābūt patstāvīgam un strādīgam, nedrīkst čīkstēt. Tādā ziņā viņi ir līdzīgi, bet katram vēl savas labās un sliktās īpašības. Piemēram, ar manu draugu ir daudz vieglāk saprasties un viņam nav mana tēva stūrgalvības (ļoti labi, ka tā!), bet viņš atkal nav tik ambiciozs.