Esmu cilvēks, kas nespēja iziet ārā no mājas, jo bija kauns par sevi, kā izskatos utt. Laiks dziedē - palīdz tās pāris bildes, kurās labi izskties (kaut vai safotošopotas), tās visu laiku skatīties, ka patiesībā nav tik traki, uzturies kompānijā ar cilvēkiem, kuriem patīc, centies nedomāt par to kā, Tavuprāt, izskaties un atrast kaut ko, kas sevī tomēr ir ok, un koncentrēties uz to, lēnām, bet atkopsies.
Par pievienoto bildi, man skolā gāja meitene ar ļoti līdzīgu seju kā bildē, sākumā, kad satiku iekšēji bija ļoti žēl, ka viņai tā daba paspēlējusies, jo savos 16 izskatījās tiešām sīka, zem 12(?) (arī neliela auguma), lielie vaigi.. Nepazinu tik ļoti, lai zinātu, kā viņai vīriešu frontē, bet nelikās, ka, ja būtu džeks, gribētu sev bērnu blakus gulta, jo raksturs arī nebija ļoti pieaudzis. .......Un tad es viņu ieraudzīju pēc pāris gadiem - staltu stāju, izraustītam uzacīm komplimentējošā formā, pavisam nedaudz gaumīga make-up, pašpārliecināta un, zini, pilnīgi stāroja āra sievišķīgums un pavīdēja pat neliels skaudības stars no manas puses, jo tiešām izskatījās ļoti labi un pirmais priekšstats un nelielais žēlums, kas bija sākumā, pazuda kā nebijis. Izskatījās pēc satriecošas būtnes, ar kuru būtu ļoti interesanti iepazīties un visādi citādi pat pilvērtīgāka par meiteni vidējo.
Ar to gribēju pateikt, ka, ja arī daba, Tavuprāt, Tevi ir apdalījusi, ka to visu var pārvērst par efektu ar pašpārliecinātību un piedomāšanu par ikdienas darbībām un kustībām ;)
196
