Šobrīd dzīvoju un tuvākos gadus līdz atradīšu sev dvēseļdraugu, visticamāk arī dzīvošu kopā ar mammu. Neredzu tajā neko sliktu, ja netiek sēdēts uz kakla.
Piem., ja es tagad izvāktos, ne man pietiktu līdzekļu sevi uzturēt (tūlīt beigšu studijas), ne mamma spētu savilkt galus par dzīvesvietu, kāpēc gan nedzīvot kopā, ja abām izdevīgi?
Citreiz vairākas dienas no vietas neko vairāk par sasveicināšanos nerunājam un katra savā istabā (ir privātā telpa vientulībai, kuru respektē, miers), citreiz sanāk kādu stundu vienkārši nopļāpāt par ikdienišķām lietām (ir kāds ar ko aprunāties un nav mežonīgā vientulības sajūta, kāda rodas dzīvojot pilnīgi vienam).
Agrāk bija doma ievākties kādā istabiņā kopā ar jauniešiem, bet nu nafig.. Kādi tik stāsti un problēmas nav dzirdēti un ciemošanās laikā pieredzēti...