Dzivosana pie vecakiem

Es pārvācos 19 gados. Likās pareizi un es neko nenožēloju. Nevau tagad iedomāties, ka es tagad dzīvotu pie vecākiem (21-22g). Savukārt, mana māsa ar vīru, bērnu un tūlīt jau vēl vienu bērnu, 31 gada vecumā dzīvo pie vecākiem. Labi, māja ir liela, vietas it kā pietiek. Tā kā tas ir kā kuram. Kā ērtāk, laikam.

Kadel tik daudzam seit ir tik sliktas attiecibas ar mateem?!

teika_spolite- Bet ir jau taa saucamie "viriesu" un sieviesu darbi, kuri vienkarsi nebutu savadak jadara.Nekad neesmu redzejis ka virietis gludinatu drebes vai mazgatu tas, tapat neesmu redzejis ka sieviete labotu masinu pati savam rokaam.

Nav pareizi uzsākt kopdzīvi ar mīļoto pa taisno no vecāku ligzdas. Tas rada lielas problēmas. Nekad nevienā mājsaimniecībā katrs tās loceklis nedara VISU, VISU. Darbi tiek sadalīti-kāds mazgā logus, kāds veic remontu salūzušajam krānam, kāds pērk spuldzītes, utt. Līdz ar to 30 gadnieks ir pieradis pie zināmas kārtības, ka viņa pienākumos ietilpst tas, tas un tas. Uzsākot kopdzīvi ar mīļoto, tik sagaidīts, ka otra puse izdarīs pārējos darbus. Vai otra puse būs ar mieru darīt tieši tos darbus? Jo īpaši, ja otra puse arī nāk no savas ģimenes, kur darbi bija savādāk sadalīti?
Pieredze rāda, ka visveiksmīgāk viens otram pielāgojas tie, kas ir kādu brīdi padzīvojuši vieni paši-kad katram pašam ir jādara VISI, VISI darbi, arī tie, kas nepatīk vai nepadodas. Tikai tad tā pa īstam spēj novērtēt otra ieguldījumu.

Ja platība atļauj un viens cits citam netraucē, tad jau droši vien arī tā arī ir ok.

Es pie vecākiem nedzīvotu arī tad, ja būtu viena, bez attiecībām, platība tur atļauj, bet ar savu mammu zem viena jumta...nu nē! Viņa ir kā kamīns, viss baigi forši, kamēr rokas ugunī nebāz.

kāpēc man būtu jāmaksā un jāmitinās kaut kādos dzīvokļos, jāuztur ar savu īres naudu sveši cilvēki, kas no tā pat nemaksā nodokli valstij,

nekad nesapratīšu šitādus izteikumus. Nav jau gluži tā, ka maksājot īri, tu vienkārši dod cilvēkam naudu. Tu naudu dod par to, ka izmanto viņam piederošu dzīves platību, kas drošvien ir labiekārtota utt.

Iepriekšējās attiecībās gan dzīvojām atsevišķi, bet puiša vecāki dzīvoja pavisam netālu un viņiem bija dzīvokļa atslēgas (dzīvoklis piederēja viņa vecākiem, bet tajā divatā dzīvojām mēs) un regulāri, dažas reizes nedēļā viņa tēvs brauca tad uz tēju, tad kaut ko pieremontēt. Laigan man ar viņa tēvu bija fantastiskas attiecības, tomēr nenormāli kaitināja tas, ka ne plikai pa māju pastaigāt, kad vasarā karsts, ne var atslābt par gultas priekiem un skaņām utt. Tagad, īslaicīgi varētu pie vecākiem padzīvot arī ar puisi, ja vajadzētu, bet nu dažus mēnešus max, un arī tikai tādeļ laikam, ka liela māja.

Dzīvoju pie mammas ar visu savu ģimeni :D :D :D

Viss forši, bet nedaudz privātumu vairāk visiem gribas, lai gan dzīvojam atsevi''skos stāvos un tā tomēr kaitina nedaudz ka ir koplietošanas telpas. Nu mums risinājums, noruna, ka 3 gadu laikā atdalamies un mēs savā pusē būvešim otro stāvu papildus ar balkonu :) Sanāks dzīvot mammai kaimiņsos :D

Es priecājos katru reizi, kad mamma ciemojas pie manis vai es pie viņas, dzīvot kopā arī nebūtu slikti, tikai domāju, ka mana nervu sistēma to neizturetu :-D

no tā gala, no kura nāku es, tas ir tā diezgan normāli, jo visi pārsvarā dzīvo privātmājās. abpusēji izdevīgi, bet nu pie nosacījuma, ka tas 30gadīgais piedalās mājas darbos un māksājumos, nevis ir vienkārši liels bērns :D

p.s bet ne vecākiem uz "kakla"

pie vecākiem dzīvot uzskatu var līdz jebkuram vecumam.

Tūlīt būs 26, dzīvoju kopā ar tēvu. Mums uzskati sakrīt - kāpēc man būtu jāmaksā un jāmitinās kaut kādos dzīvokļos, jāuztur ar savu īres naudu sveši cilvēki, kas no tā pat nemaksā nodokli valstij, ja es varu dzīvot ģimenes īpašumā, palīdzēt to apkopt, uzturēt, varu nākt, iet un izvākties, kad es gribu, kā arī nav jādomā, kur palikt, ja visi striķi plīst. Ome šogad no pasaules aizgāja, atstāja šo īpašumu manam tēvam, līdz ar to sanāk, ka mans tēvs vispār līdz 50 gadiem dzīvoja "ar savu mammu" jo izblandījies pa pasauli, 22 gados arī atgriezās uz dzīvi te. Es tēvam neko nemaksāju, tik vien kā pārtiku piepērku, kas man pašai garšo, un savu interneta rēķinu nomaksāju. Nu, veicu šādus tādus sieviesu darbiņus, jo dāmu manam tēvam nav izdevies atrast pagaidām, vismaz atrādījis nevienu nav.

Nezinu, man tas liekas normāli, šis risinājums visus apmierina un maniem bērniem arī manās mājās vienmēr atradīsies vieta. Laikam neesam "normāli", jo mums neprasās bēgt vienam no otra, ka arī ne man būtu kauns lūgt palīdzību vai pieņemt to no tēva, ne manam tēvam mani uzturēt arī 30 gados un vairāk. Un otrādi. Protams, kad izveidosies attiecības, es izvākšos.

Ja taa ir maaja, nevis vienistabas dziivoklis un viirietis maksaa savu dalju reekjinus, peerk eedamo un pats aiz sevis novaac, taa ir viena lieta. Bet ja ir memmiitis, kursh seezj vecaakiem uz kakla 30 gados vienistabas dziivoklii, tad tas ir briesmiigi.

Atšķirība irr diezgan liela :))

Es biju domaajusi ka patik but vienam un justies labi. Ir atskiriba starp vientulu un justies labi vienam. Ne taa izteicos.

Es ar savu velmi vienmēr būt sociāli aktīvam galīgi nederu būt vienam.
Pateicoties darbam kur pastāvīgi esmu ar cilvēkiem, tad atnākot mājās ir tāda pasaka.. Viens.. un nemaz negribi iet pie kāda vai satikt kādu.. Jo beidzot.. ir miers..

Kameer neiemilas tad ,protams, ir cilveki kas pec dabas ir daleeji vientulnieki un veelas savu privato laiku/ telpu/vietu. Labaak but vienam nekaa muzigi krist kaadam uz nerviem. :)

Man tomēr patīk ka ģimene ir lakus, tāpēc ka es neesmu no tiem cilvēkiem kas katru dienu grib kādu saukt ciems pļāpāt utt, bet man vienmēr vajag lai tieši tad kad es gribu runāt man ir kāds ar ko parunāt, tādā ziņā ģimene ir tieši laikā.

Nez..
Dzīvot vienam ir savas priekšrocības.
Tevi neviens netraucē, netramda un neliek neko darīt.
Gribi kompāniju? Sazīmē kādu un dodies kaut kur. Aicini ciemos jebkad un jebko.
Okey, ja dzīvo kopā r kādu un ir vairākas istabas tad vel ir čotka :D

Vienam dzivot tas butu neizturami, ja ar otru pusiti pavisam cita lieta.

Tikmēr kamēr tas nesagādā nevienam iesaistītajam diskomfortu/problēmas.