Tūlīt būs 26, dzīvoju kopā ar tēvu. Mums uzskati sakrīt - kāpēc man būtu jāmaksā un jāmitinās kaut kādos dzīvokļos, jāuztur ar savu īres naudu sveši cilvēki, kas no tā pat nemaksā nodokli valstij, ja es varu dzīvot ģimenes īpašumā, palīdzēt to apkopt, uzturēt, varu nākt, iet un izvākties, kad es gribu, kā arī nav jādomā, kur palikt, ja visi striķi plīst. Ome šogad no pasaules aizgāja, atstāja šo īpašumu manam tēvam, līdz ar to sanāk, ka mans tēvs vispār līdz 50 gadiem dzīvoja "ar savu mammu" jo izblandījies pa pasauli, 22 gados arī atgriezās uz dzīvi te. Es tēvam neko nemaksāju, tik vien kā pārtiku piepērku, kas man pašai garšo, un savu interneta rēķinu nomaksāju. Nu, veicu šādus tādus sieviesu darbiņus, jo dāmu manam tēvam nav izdevies atrast pagaidām, vismaz atrādījis nevienu nav.
Nezinu, man tas liekas normāli, šis risinājums visus apmierina un maniem bērniem arī manās mājās vienmēr atradīsies vieta. Laikam neesam "normāli", jo mums neprasās bēgt vienam no otra, ka arī ne man būtu kauns lūgt palīdzību vai pieņemt to no tēva, ne manam tēvam mani uzturēt arī 30 gados un vairāk. Un otrādi. Protams, kad izveidosies attiecības, es izvākšos.