Pirms kāda laika skatījos vienu franču filmu, kuras nosaukumu nu jau esmu piemirsusi, un tur galvenā varone, dāma ap 40 par šo izteicās aptuveni tā, ka bērnībā dzirdot vecāku mīlēšanās skaņas, tas viņu ļoti nomierinājis, jo tas nozīmē, ka vecāki dzīvo mīlestībā un būs kopā un ka viņi, bērni, ir radīti mīlestībā un gaidīti. Man tas toreiz likās dikti skaists teksts.
Man kādu laiciņu atpakaļ par šo jautājumu bija saruna ar savu tīni (12), kurš gan vairāk dzīvo pie tēta nekā pie mums, bet, līdz ar to viņam ir arī vairāk vecāku, kas viņu var traumēt. Viņš teica, ka nekas kruts jau tas protams nav, ja nejauši sanak ko dzirdēt, jo tad viņam sajūta, ka iejaucas citu privātajās lietās, bet vispār nekāda traģēdija jau arī nav. Bet es domāju, ka tas ir dikti atkarīgs no kopējās ģimenes nostājas pret kailumu, intimitāti utt. Ja bērni zina, ka mamma un tētis ir arī mīļākie un pāris, ne tikai mamma un tētis, tad uztvers to krietni piezemētāk. Tāpat kā, ja vecākiem ir normālas, veselīgas attiecības ar saviem ķermeņiem, nevis tā, ka tiek slēpti tamponu iepakojumi, slēgtas ciet vannasistabas durvis un nevar kopā pirtī iet.
20
