Depresantu lietošana

Man 1 reizi mūžā bija Vd uz nervu pamata, dēļ darba. Vispār nesapratu, kas ar mani notiek, jo nevarēju ievilkt gaisu plaušās. Bija doma, ka nomiršu pa nakti. Nomainīju darbu nekavējoties un nekādu problēmu kopš tā laika nav. Man toreiz daktere izrakstīja antidepresantus, biju kā dārzenis pēc viņiem. Turklāt ar anti-depresantiem kā ar narkotikām - nākamajā reizē efekts mazinās.. nospriedu, ka man to nevajag un dzīvoju laimīgi. Tiešām - laimīgi(l) Manā gadījumā bija tikai jānomaina vide :-)

Vigiana Pašlaik es esmu uz domām par sākšanu lietot depresantu . Nāk domas galvā ka vajag mirt .... Tikkai pats grūtāķais aiziet pie tā ārsta .

Man ir iespaids, ka manai draudzenei ir iepatikusies cietējas loma, tāpēc neko negrib mainīt.

Viens no visstubaakajiem un visgruutaak lauzjamajiem stereotipiem, kas ir par mentaalaam probleemaam. It kaa pats cilveeks pats buutu izveeleejies buut depresiivs. :(
Lai draudzene maina aarstu, ja tagadeejais neko labaaku nevar piemekleet. Normaali tas nav, ja ir kaa pusdaarzenis. Ir pietiekami daudz antidepresantu, lai ar laiku piemekleetu iistos.

Ir lietas/notikumi, kuri ir jāizsāp, nevis jābēg no tām emocijām un jāmēģina kaut kā "norīt" vai ignorēt. Lietas, kuras nevar mainīt (bieži vien traģiskās) vispirms ir jāļauj izsāpēt, jāiziet caur vairākām stadijām (sēras, agresija, pieņemšana u.tml.) un tikai tad, ja tomēr nespēj kādai stadijai pārkāpt pāri, lai pabeigtu šo ciklu - tad var īslaicīgi izmatot palīglīdzekļus, tādus kā zāles. Ļaut nedaudz apziņai atslābt un nomierināties, bet tad atkal tomēr būtu jāļauj visam noritēt dabiski. Citādi sanāks kā apburtajā aplī - visu laiku atgriezīsies pie tā paša atkal un atkal un nebūs nekāda rezultāta un jēgas, jo prāts nebūs "atrisinājis" šo lietu, bet vnk apslāpējis simptomus ar medikamentiem.

Depresija ir tikai gjeneraalais termins, kam apakshaa ir vairaaki paveidi. Tu patreiz runaa par situational depression, kura gadaas tieshi tajos gadiijumos ko aprakstiiji. Tad ir kliiniskaa depresija, kura ir deelj taa, ka organismaa kaut kas neizstraadaajaas/par maz izstraadaajaas. Vieniem taa izlauzjaas laukaa pati no sevis, citiem taa saak paraadiities peec smagiem paardziivojumiem, hormonaalajaam izmainjaam organismaa. Tur vajag zaales, un dazkaart pat visu muuzju.

piekrītu meoooww, un papildinot gribu teikt, ka nekad neesmu bijusi depresīva, slikts noskaņojums man ir reti. antidepresantus lietoju, jo tas līdzsvaro trauksmainību. Tāpēc pat nevar izdarīt secinājumus, ka cilvēks ir depresīvs lietojot šīs zāles, jo serontonīna funkcija var būt līdzsvarot nevis pacelt garastāvokli.

Es uzskatu, ka zāles ir labs palīgs, lai izolētu tās negatīvās emocijas un izjūtas, lai dotu vietu jaunām pozitīvām emocījam, kas dod kaut kādu pamatu cilvēkam, lai sāktu savu dzīvi mainīt. Kad tevi nomāc domas, ka tu neesi nekas, ka tu neko nevari, neko negribi, tu nevari vienkārši izdomāt, ka gribi justies labāk un tā patiešām sākt arī justies. Līdz ar to antidepresantu lietošana palīdz atpūsties mazliet no tām negācijām, palīdz mazliet atkāpties no tā visa un uz brīdi sajusties labāk, kas dod to atspēriena punktu, to cerību, ka nekas nav zaudēts un visu var savest pie kārtības. Diemžēl nezinu nevienu gadījumu, kad cilvēks bez antidepresantu palīdzības būtu sevi savācis rokās, toties zinu vairākus, kas palīdzejuši ne tikai savest lietas pie kārtības (atgriezties darbā, tikt pāri pārdzīvojumiem, stresam, nevarēšanas un negribēšanas stadijām), kā arī pat izglābt dzīvību.

Es 3 gadus lietoju AD.
Neesmu nekādā veidā izmainījusies. Varbūt tāpēc, ka paralēli ar sevi strādāju un savā dzīvē panāku vairāk nekā liela daļa bez VD.
Par dārzeni varbūt viņa kļūst, jo viņai ir depresija. No AD nekas tāds nenotiek.

Piekrītu, ka sevi maint ir ļoti grūti, kā tajā teicienā- visgrūtākā cīņa, ir cīņa ar sevi :-) bet, ja ļoti vēlas, tad var. Vieglāk, protams, ir dzert zāles. Iesākumam AD var izmantot kā palīgu, lai tiktu uz pekām. Ilgtermiņā gan tā, manuprāt, nav izeja. bet katram savs ;-) (aizvien runāju par vieglu depresiju/ VD).

Ir lietas/notikumi, kuri ir jāizsāp, nevis jābēg no tām emocijām un jāmēģina kaut kā "norīt" vai ignorēt. Lietas, kuras nevar mainīt (bieži vien traģiskās) vispirms ir jāļauj izsāpēt, jāiziet caur vairākām stadijām (sēras, agresija, pieņemšana u.tml.) un tikai tad, ja tomēr nespēj kādai stadijai pārkāpt pāri, lai pabeigtu šo ciklu - tad var īslaicīgi izmatot palīglīdzekļus, tādus kā zāles. Ļaut nedaudz apziņai atslābt un nomierināties, bet tad atkal tomēr būtu jāļauj visam noritēt dabiski. Citādi sanāks kā apburtajā aplī - visu laiku atgriezīsies pie tā paša atkal un atkal un nebūs nekāda rezultāta un jēgas, jo prāts nebūs "atrisinājis" šo lietu, bet vnk apslāpējis simptomus ar medikamentiem.

Es runāju šobrīd ne vispārīgi par cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju, bet par konkrētiem atsevišķiem gadījumiem. Tas tā, lai nerastos pārpratumi..

Gan ķīmija, gan hormoni izmaina uztveri. Saku to no personīgās pieredzes.

meooooww

100 plusiņi Tev. :)

Nav jau arī tik viegli sevi mainīt. Mainīt sevi var, ja grib, bet ja liekas, ka paša uzskati ir pareizi (kas ir diezgan loģiski) un attieksmei nav ne vainas, tad tur nekas nesanāks. Es esmu bieži aizdomājusies par to attieksmes jautājumu, kad kādam pasaka "tev jāmaina attieksme". Bet tu taču nevari vienu rītu pamosties un izdomāt "o, šodien es sākšu uzskatīt, ka dzīve ir super un man viss patīk". Attieksme rodas no izjūtām un pieredzes, nevis tā var vienkārši izdomāt un to koriģēt.

iemlesanas

Tu jau pirmdienu svini? :)

iemlesanas vislabaakas zaales;)

Man ir iespaids, ka manai draudzenei ir iepatikusies cietējas loma, tāpēc neko negrib mainīt.

Tāpēc teicu, ka individuāli katram. Ar lietām, kuras nevar mainīt, jāmācās sadzīvot. Protams, ir cilvēki, kuriem lielu traumu dēļ jālieto zāles visu mūžu. Iepriekš runāju par cilvēkiem ar vieglu depresiju/VD.

Ja cilvēks meklē cēloņus, maina kaut ko dzīvē - attieksmi, dzīves veidu, apstākļus t.i. novērš VD un/ vai depresijas cēloņus, tad viņam nevajag AD, lai justu mieru, laimi, prieku.

Ir jau lietas, ko dzīvē nevar nomainīt. Piemēram, ja nomirst bērns. Atvainojos, ka šāds salīdzinājums, bet nupat kaimiņos sanāca ar to saskarties.

Ja cilvēks meklē cēloņus, maina kaut ko dzīvē - attieksmi, dzīves veidu, apstākļus t.i. novērš VD un/ vai depresijas cēloņus, tad viņam nevajag AD, lai justu mieru, laimi, prieku. Protams, šīs kaites ir ļoti kompleksas un individuālas, tāpēc visiem nav vienas receptes. vienīgais kopsaucējs ir liels darbs ar sevi. ahh, kā man nepatīk, ka cilvēki, kuriem nav izglītības vai vismaz pieredzes šajā jomā, gudri runā un izsaka savus stereotipizētos pieņēmumus ;)

Nu, man ar draudzeni bija līdzīgi, kamēr lietoja, bija viss vislabākajā kārtībā, kā beidza lietot tā atkal bezmazvai depresija klāt..nezinu, kaut kas viņai tur nav kārtībā, jau kādu 5to gadu dzer šīs zāles :-/

uļķības. AD ir ārstējoša iedarbība un nerodas pieradums (deva jāsamazina pakāpeniski).

fiziski varbūt arī nerodas (neesmu pētījusi), bet psiholoģiski gan. Kurš tad grib labprātīgi atteikties no miera un laimes/prieka sajūtām? :D

Nav jau viegli iestāstīt, ka kaut kas jāmaina.