Depresantu lietošana

meooooww

100 plusiņi Tev. :)

Gan ķīmija, gan hormoni izmaina uztveri. Saku to no personīgās pieredzes.

Ir lietas/notikumi, kuri ir jāizsāp, nevis jābēg no tām emocijām un jāmēģina kaut kā "norīt" vai ignorēt. Lietas, kuras nevar mainīt (bieži vien traģiskās) vispirms ir jāļauj izsāpēt, jāiziet caur vairākām stadijām (sēras, agresija, pieņemšana u.tml.) un tikai tad, ja tomēr nespēj kādai stadijai pārkāpt pāri, lai pabeigtu šo ciklu - tad var īslaicīgi izmatot palīglīdzekļus, tādus kā zāles. Ļaut nedaudz apziņai atslābt un nomierināties, bet tad atkal tomēr būtu jāļauj visam noritēt dabiski. Citādi sanāks kā apburtajā aplī - visu laiku atgriezīsies pie tā paša atkal un atkal un nebūs nekāda rezultāta un jēgas, jo prāts nebūs "atrisinājis" šo lietu, bet vnk apslāpējis simptomus ar medikamentiem.

Es runāju šobrīd ne vispārīgi par cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju, bet par konkrētiem atsevišķiem gadījumiem. Tas tā, lai nerastos pārpratumi..

Piekrītu, ka sevi maint ir ļoti grūti, kā tajā teicienā- visgrūtākā cīņa, ir cīņa ar sevi :-) bet, ja ļoti vēlas, tad var. Vieglāk, protams, ir dzert zāles. Iesākumam AD var izmantot kā palīgu, lai tiktu uz pekām. Ilgtermiņā gan tā, manuprāt, nav izeja. bet katram savs ;-) (aizvien runāju par vieglu depresiju/ VD).

Es 3 gadus lietoju AD.
Neesmu nekādā veidā izmainījusies. Varbūt tāpēc, ka paralēli ar sevi strādāju un savā dzīvē panāku vairāk nekā liela daļa bez VD.
Par dārzeni varbūt viņa kļūst, jo viņai ir depresija. No AD nekas tāds nenotiek.

Es uzskatu, ka zāles ir labs palīgs, lai izolētu tās negatīvās emocijas un izjūtas, lai dotu vietu jaunām pozitīvām emocījam, kas dod kaut kādu pamatu cilvēkam, lai sāktu savu dzīvi mainīt. Kad tevi nomāc domas, ka tu neesi nekas, ka tu neko nevari, neko negribi, tu nevari vienkārši izdomāt, ka gribi justies labāk un tā patiešām sākt arī justies. Līdz ar to antidepresantu lietošana palīdz atpūsties mazliet no tām negācijām, palīdz mazliet atkāpties no tā visa un uz brīdi sajusties labāk, kas dod to atspēriena punktu, to cerību, ka nekas nav zaudēts un visu var savest pie kārtības. Diemžēl nezinu nevienu gadījumu, kad cilvēks bez antidepresantu palīdzības būtu sevi savācis rokās, toties zinu vairākus, kas palīdzejuši ne tikai savest lietas pie kārtības (atgriezties darbā, tikt pāri pārdzīvojumiem, stresam, nevarēšanas un negribēšanas stadijām), kā arī pat izglābt dzīvību.

piekrītu meoooww, un papildinot gribu teikt, ka nekad neesmu bijusi depresīva, slikts noskaņojums man ir reti. antidepresantus lietoju, jo tas līdzsvaro trauksmainību. Tāpēc pat nevar izdarīt secinājumus, ka cilvēks ir depresīvs lietojot šīs zāles, jo serontonīna funkcija var būt līdzsvarot nevis pacelt garastāvokli.

Man ir iespaids, ka manai draudzenei ir iepatikusies cietējas loma, tāpēc neko negrib mainīt.

Viens no visstubaakajiem un visgruutaak lauzjamajiem stereotipiem, kas ir par mentaalaam probleemaam. It kaa pats cilveeks pats buutu izveeleejies buut depresiivs. :(
Lai draudzene maina aarstu, ja tagadeejais neko labaaku nevar piemekleet. Normaali tas nav, ja ir kaa pusdaarzenis. Ir pietiekami daudz antidepresantu, lai ar laiku piemekleetu iistos.

Ir lietas/notikumi, kuri ir jāizsāp, nevis jābēg no tām emocijām un jāmēģina kaut kā "norīt" vai ignorēt. Lietas, kuras nevar mainīt (bieži vien traģiskās) vispirms ir jāļauj izsāpēt, jāiziet caur vairākām stadijām (sēras, agresija, pieņemšana u.tml.) un tikai tad, ja tomēr nespēj kādai stadijai pārkāpt pāri, lai pabeigtu šo ciklu - tad var īslaicīgi izmatot palīglīdzekļus, tādus kā zāles. Ļaut nedaudz apziņai atslābt un nomierināties, bet tad atkal tomēr būtu jāļauj visam noritēt dabiski. Citādi sanāks kā apburtajā aplī - visu laiku atgriezīsies pie tā paša atkal un atkal un nebūs nekāda rezultāta un jēgas, jo prāts nebūs "atrisinājis" šo lietu, bet vnk apslāpējis simptomus ar medikamentiem.

Depresija ir tikai gjeneraalais termins, kam apakshaa ir vairaaki paveidi. Tu patreiz runaa par situational depression, kura gadaas tieshi tajos gadiijumos ko aprakstiiji. Tad ir kliiniskaa depresija, kura ir deelj taa, ka organismaa kaut kas neizstraadaajaas/par maz izstraadaajaas. Vieniem taa izlauzjaas laukaa pati no sevis, citiem taa saak paraadiities peec smagiem paardziivojumiem, hormonaalajaam izmainjaam organismaa. Tur vajag zaales, un dazkaart pat visu muuzju.

Vigiana Pašlaik es esmu uz domām par sākšanu lietot depresantu . Nāk domas galvā ka vajag mirt .... Tikkai pats grūtāķais aiziet pie tā ārsta .

Man 1 reizi mūžā bija Vd uz nervu pamata, dēļ darba. Vispār nesapratu, kas ar mani notiek, jo nevarēju ievilkt gaisu plaušās. Bija doma, ka nomiršu pa nakti. Nomainīju darbu nekavējoties un nekādu problēmu kopš tā laika nav. Man toreiz daktere izrakstīja antidepresantus, biju kā dārzenis pēc viņiem. Turklāt ar anti-depresantiem kā ar narkotikām - nākamajā reizē efekts mazinās.. nospriedu, ka man to nevajag un dzīvoju laimīgi. Tiešām - laimīgi(l) Manā gadījumā bija tikai jānomaina vide :-)