Smago narkotiku lietošana

Tas ir mīts! Nu nebeidz šaibas vai amfiks cepīt vienā dienā goda vārds !

Piekrītu, varu pat apgalvot, ka tā ir.... 8-) mmmmm

Mana aci pret aci pieredze ar heroīnu, ir bijusi tikai viena - pag.vasar dienas vidū dzīvojāmies ar mazo bērnu laukumiņā, kur pāris metru attālumā vīrietis izklāja savu somas saturu un sāka durties. Jā, man bija bail, par visu to vājprātu. Par šļircēm, ko viņš turpat arī smilškastē varēja nomest. Man šķita, ja es pat acu skatu viņam uzmetīšu, viņš izdarīs ko vēl neprognozējamāku, jo nelikās, ka tur cilvēks valda pār sevi, bet kāds cits spēks.

Tāda arī ir mana sajūta - bailes, un es būtu noteikti no tiem pilsoņiem, kas ātrāk tītos - jo talāk, jo labāk, nevis mēģinātu parunāties un saprast.


Mani aizkustināja, kā pasniegts Alexxas stāsts, labi uzrakstīts, bet es ļoti nepiekrītu tam, ka tālākā komentarā tik spilgti tiek vainots kāds - konkrēti māte. Tas ir tikai viens skatu punkts un apsūdzēt viņu sava bērna nāvē, tas, liekas, ir visšausmīgākais, kas var būt. Meitene pati šajā gadījumā izdarīja savas izvēles, un nostādīt viņu dzīves upura lomā, es nedomāju, ka tas ir pareizi. Mēs visi tādi vienlaikus esam un neesam. Tas, ko viņa nodarīja savam bērnam ir vēl briesmīgāk, manuprāt.

pašas nebijāt tādā situācijā, tad Jūsu spriedelēšana arī paliek tikai spriedelēšanas līmenī.

Domāju, Tu nezini kādās situācijās esmu bijusi un kādās nē :)

nevianigaako tabletiti pamazam paries pie kaa stipraaka, jo ar laiku vnk zudis iedarbiiba.

Tas ir mīts! Nu nebeidz šaibas vai amfiks cepīt vienā dienā :D goda vārds !

Es pati ar sevi gandrīz netiku galā. Patrāpījās blakus pareizais cilvēks.

Alexxa, pati arī lietoji??????

Piekrītu šeit jau izskanējušam: "tīrais" heroīna lietotāju nesapratīs. Tā pieredze esot vārdos neietilpināma.

Acīmredzot informēšanas kampaņas tomēr kaut kur pieļauj kļūdu. Aizstājēji reibumam būtu jāpiedāvā jau pirms cilvēks ķēries pie vispostošākajām vielām. Un, protams, vienaldzības apkarošana (kā to veikt?) - visupirmām kārtām.

filmu redzeeju neuzrunaaja. Graamata 100x labaaka, jo atspoguloja meitnes velmi tik pienemtai (neparaizaa kompaanijaa) kaa ari gramaats saakumaa bija sizeti pa nabadziibu, bialeem no teeva. Sen neesmu lasiijusi, bet staastu atceros..Vispar narkotikas nekad labaak nemeeeginaat..lielums kas iesaak ar nevianigaako tabletiti pamazam paries pie kaa stipraaka, jo ar laiku vnk zudis iedarbiiba.

Tas ko peidzivo narkomaans labaak nezinaat..tfu,.

1) Piekrītu kristai un citām, kuras piemin fizisko ietekmi, kura iespiežas atmiņā uz mūžiem, tādējādi tieksmi tuvinot nolemtībai. Nu, neticu un neticēšu, ka visi tie dzīvi neizdzīvojušie apzināti izvēlas aiziet, izdara izvēli. Tur ir jābūt kaut kādam klikšķim, kurš heroīnu un citus smagos padara par lietotāja saimniekiem.

2) Starp augstas gudrības pārpilniem garadarbiem Zoo bērni, Divi tuksnesī (stāsts par latviešu narkomānu, kurš slimnīcā rāpus pārvietojās pa kāpnēm, kamēr godīgiem pilsoņi, deguntiņus raukdami, cēli slampāja garām) ir kā svaiga gaisa malks un norāde uz līdzcilvēkiem. Skubinājums aprunāties, neapklusināt, neaizstāt cilvēku ar lietu, stumt laukā no plānotāja jaunā iphona (kurš, kā dzirdēts, aplaimos īpašnieku ar miniklozetpoda funkcijām) prezentāciju, nevis tikšanos ar draudzeni, kam vecais grābeklis atkal apdauzījis pieri.

3) Dažkārt iedomājos: kas ir tas, kas tieši narkomānijai piešķīris šo neaizskaramības, spitālības oreolu. Vai tiešām visām nešaubīgajām diagnožu uzstādītājām gadījies sastapties ar heroīnistu, kurš piedraudējis ar ķieģeli, vai arī šaurais apvārsnītis liedz pakritušajā ieraudzīt to, kas vieno mūs visus: cilvēkveidīgajiem raksturīgo iespēju kļūdīties.

Kamēr vadošā tendence būs uzskats, kāds iezīmējas še pat diskusijā - izdzīvo stiprākais -, Zoo stacijas bērnu (kas ir esenciāls un koncentrēts vēstījums, par to, kur noved ģimenes attiecības, kurās bērns saņem skaistas tapetes, nevis sarunu ar mammu) plivināšana savā uzdevumā apmaldījušos vecāku un sociālo darbinieku degunpriekšā neko daudz nemainīs. Transērfinga diskusijā atradās par ekspertes Hitlera emocionālās labklājības jautājumā, ko nu runāt par sabiedrības pabirām - heroīnistiem. Paslaukam pagultē i problēmu, i problemātiskos ļaudis, un jo ātrāk, jo ērtāk.
Neviens no atkarīgajiem cilvēkiem, kurus pazīstu, nav uzaudzis laimīgā ģimenē.

Šādos īsos, pavirši skricelētos komentāros kā spogulī daiļojas materiāli orientētās sabiedrības neglītais vieplis, un tomēr: katrs mēs spējam būt cilvēks cilvēkam. To arī novēlu autorei.

Man, taisnību sakot, maz interesē kas viņai lika sabrukt un aizmirst pašai par savu bērnu. Pati taču bija māte.
Tā vietā, lai uzmestu vidējo pirkstu, savāktu savu bērnu un dzīvotu pati savu dzīvi - viņa atrod Igoru un narkotikas. Nu, jauki. Šajā stāstā man žēl tā bērna, nevis cilvēku, kurš pats sevi iznīcina.
Te cosmo arī tādas ir, kuras 25 gados mātēm ļauj sevi sist un saukāt par sliktām mātēm. Vai tad nav acis pierē un cilvēks neredz, kā citi apkārt dzīvo un, ka tam tā nav jābūt? Nu, ja vieglāk paņemt naudu, aiziet ielaist kaut ko vēnā un dir*t krāsainu varavīksni.

Ko lai saka, zeel. Visbiezjaak taadiem cilveekiem ir apakshaa uz robezjliinijas kaada psihiska kaite vai addictive personality, taapeec arii meegina atrast pozitiivas sajuutas kur citur (shoreiz nerunaaju par pusaudzjiem, kuri uzsaak stulbuma un sliktas ietekmes deelj). Gruuti taadus apstaadinaat. Nekad neaizmirsiishu viena cilveeka vaardus, kursh kaareiz bija nogaajis liidz heroiinam, tiesa, vecaaki izvilka laukaa peec paaris meeneshu seedeeshanas uz smagajaam narkotikaam. Vinjsh teica, ka peec taam intensiivajaam sajuutaam vairs neviena cita sajuuta dziivee nestaav klaat. Jau 10 gadi pagaajushi, bet peec vinja vaardiem, veel nekas nav aizmirsts un dazkaart uzrodaas kaardinaajums.
Par narkomaanu aarsteeshanu un pabalstiishanu - nepabalstiisi, saaks zagt, slepkavot utt. Kanaadaa ir narkomaaniem savi centri, kuri ir tieshi samazinaajushi narkomaanu noziegumu skaitu un slimiibu izplatiibu. Ideaalaais buutu aptureet narkotiku tirznieciibu, bet tas ir diezgan utopiski.

Protams, ka nauda sniedz daudz laimes, ja vien tās nav tik daudz, lai tai zustu vērtība.

Nauda ir vērtība tiem, kam citu vērtību nav. Es esmu augusi bez naudas un pabijusi tur, kur tās ir ļoooti daudz.
Ja Tev iedos 500€ - Tu būsi priecīga par domu, ka Tev ir šī banknote, vai par to, kā Tu varēsi to lietot?
Inita nebija tas cilvēks, kas nezināja, ka naudā nav laimes. Tāda bija viņas māte. Viņas mātei likās, ka dārgāks ir labāks un, ka ja mājās nav vismaz 50Ls, tad viņa nomirs badā. To viņa prasīja no Initas. Iespējams, arī mātei bija problēmas. Bet, pat ja Inita būtu miljonāre, tas mammai neko nemainītu, viņai vienmēr būtu par maz.
Tām, kas no stāsta nesaprata.. Ne visi uzskata, ka tas papīrs makā kaut ko dos.

nekas un neviens nespēs mani pārliecināt, ka viņi paši netika ar sevi galā

Es pati ar sevi gandrīz netiku galā. Patrāpījās blakus pareizais cilvēks. Man prieks par tām, kas pašas var, kuras vecāki ir audzinājuši drošus par sevi, nevis vecākiem parādā par to, ka ir dzīvi. Ēdis neēdušu nesapratīs. Es sapratu Initu, bet pati tā nedarītu. Mana mamma pateica, ka man ir jābūt tik perfektai, cik es vēlos būt. Tas mani izglāba gan no tiem pulveriem, gan alko, gan visa cita. To nesaprast var tikai tie, kam nekad nav iedzīta sajūta, ka viņi kādam ir kaut ko parādā. Laimīgi cilvēki jūs esat. Kur šajā visā ir iejaukta nauda kā nauda?

Neatbalstu narkotikas, narkomānus un nekad to nedarīšu, es pat negribu iedziļināties viņu "sāpēs".

Tie ir īsti cilvēki un īstas sāpes. Fiziskas sāpes, kurās Tu ar asarām acīs turi savu draugu, jo viņai tiešām sāp. Viņa netēlo. Viņa cenšas izlikties, ka tā nav. Viņa bija cilvēks, kas centās izdarīt visu pareizi un tas bija tas, kas viņu nogalināja. Viņa nespēja pateikt nē mātei, kura teica, ka viņa var vēl labāk...
Katram ir sava robeža. Kāds aidzerās, kāds nonarkojas, kāds nospļaujas un iet citur. Viens to izdara pēc pirmajām problēmām, otrs pēc trešajām, ceturtais pēc desmitajām....
Ja sabiedrībā būtu tikai tādi cilvēki, kas cenšās citus iedrošināt citus kļūt labākiem, nevis, kā ir šobrīd - stāsta, kāds sūds Tu esi un cer, ka Tu spītēsies, nevis padosies... Ne visi spēj spītēties... Ja viņai būtu pateikši, ka viņa ir lieliska un var rādīt citiem piemēru, ko es viņai centos rādīt, nekā tāda nebūtu.. Bet viņa vienmēr pelnīja par maz, vienmēr bija kopā ar nepareizo vīrieti, vienmēr izvēlējās nepareizo ceļu. Jūs varat teikt, ka cilvēkam ir jābūt stipram, bet tas sagrauj. Narkotikas nāk pēc tam, kad Tavi tuvie cilvēki Tev ieborē, kāds sūds Tu esi. Jūs domājat, ka jūs par gribasspēku kaut ko zināt, jūs domājat, ka jūs zināt, kā cilvēks lemj pār savu dzīvi? Ja cilvēks aug vidē, kur viņa vietā lēmumus pieņem citi. Jā, cilvēks var lēmumus pieņemt pats, bet, ja viņam no dzimšanas ir stāstīts, ka nevar... Ka viņa ir mātei parādā, jo tā dzemdībās 9h mocījās? Piedemdējiet bērnu, borējiet to viņam 20 gadus un tad sakiet, ka gribasspēks... Tā vainas sajūta, ka ak nabaga māte - nē, to tā nevar izravēt. Un tas pulverītis glāzē ļauj par to aizmirst. Te ir meitenes, kas par to gaužās. Ka māte nosaka dzīvi un viņas nespēj iebilst. Jā, viņas visas nesniedzas pēc narkotikām. Visas nē. Bet, ja Tu neesi tā, kas var, bet tas sūds, kas maitā dzīvi.. Narkotikas ļaujot to aizmirst, atšķirībā no alkohola, kas sajūtu pastiprinot...
Mēs lielā mērā esam tādi, kādus mūs audzina vecāki. Bērns piedzimstot, nezina, kādam viņam ir jābūt. Un, ja māte uzskata, ka nav gana labi būt vadošā amatā labā uzņēmumā, mēdz būt bērni, kam tas tā sāp, kā Initai...
Smeldzošs stāsts? Jūs te par zvaigznēm, kam ir nauda. Nauda Initai bija. Viņa kļuva par vēl vienu stāstu par to, ka nauda cilvēku nedara laimīgu...

Galvenais ir piedurt pilnas rokas un gaidīt kad sāks rēgoties rozā vienradži un visa pasaule būs skaista.

Es agrāk domāju tieši tāpat, līdz uzzināju, ka man kāds tuvs cilvēks ir iebridis šajā purvā. Pēc tam gribas izprast kaut ko vairāk par - nemācēšanu tikt vaļā no problēmas savādākā veidā vai visu novelt uz vājo raksturu, kas, protams, spēlē savu lomu, bet iemesli ir jāmeklē vēl dziļāk.

Es joprojām neizsakāmi priecājos un pateicos visiem augstākiem spēkiem, ka izdevās tikt laukā no tā purva un cilvēks pats saprata, ka tā dzīvot vairs nevar. Kamēr cilvēks pats neatzīs, pirmkārt, jau sev, ka ir problēma un tā ir jārisina, nekas nenotiks. Var kaut plēsties pušu, bet tas ir jāgrib pašam narkomānam, nevis tikai viņa draugiem un ģimenei.

man gan liekas, ka nauda var sniegt ļoti daudz laimes, tikai tā ir jāprot ieguldīt tajā laimē

Protams, ka nauda sniedz daudz laimes, ja vien tās nav tik daudz, lai tai zustu vērtība.

Nu tādas Mātes Terēzas, ka pat asara nobira. :D Nevajag jau nu te tik cēlas tēlot, nabaga narkomāni! Kas tad viņiem liek iet durties un šņaukties? Man jau liekas, ka tikai vājais gribasspēks un nekāda vēlme cīnīties ar problēmām! Galvenais ir piedurt pilnas rokas un gaidīt kad sāks rēgoties rozā vienradži un visa pasaule būs skaista. Nu sviests kaut kāds. Un tās viņu šausmu ciešanas un lomkas mani galīgi neuztrauc.

man gan liekas, ka nauda var sniegt ļoti daudz laimes, tikai tā ir jāprot ieguldīt tajā laimē :)

Vai man tagad viņi būtu jāželo par to, ka viņiem piemīt kāds talants un viņi ar to pelna naudu? Ak Dievs, cik tiem nabadziņiem grūta dzīve, ne?

izklausaas, ka dazai te galvu rotaa materiaalisma kronis un dziive tiek vadiita peec moto nauda=laime.

Patiesībā domāju, ka liela nauda cilvēku ved postā, nevis dara laimīgu. Runāju par tādu naudu, kas ir tik liela, ka cilvēks pats īsti nezin, cik viņam tās ir, nevis par pāris tūkstošiem mēnesī, kuri jāprot nopelnīt un visu dzīvi tev tāpat nenodrošinās.
Vot, kad cilvēkam zūd jēga strādāt, pelnīt, attīstīties, tad arī parādās visādi zajobi.


Un es nesaku, ka tikai slavenības nonarkojas. Pilnībā piekrītu Bonecutie paustajam viedoklim par to, ka veseli cilvēki tāpat neiet špricēties.
Kaitina vienkārši tās tukšās runas par to, ka bagātajiem un slavenajiem šausmīgi grūta un sērīga dzīve.
Neviens viņiem neliedz noziedot savus miljonus bērniem Āfrikā vai karā cietušajiem. Lai iet iegūst kādu izglītību, atrod darbu un tad sapratīs kas ir grūti viņiem bijis. :)

AivijaLea

ja saproti vācu valodu, diemžēl ne tā labākā kvalitāte
https://www.youtube.com/watch?v=ACZ5cbcOnoI

Starp citu, varbūt kāda zin, kur angliski lv vai eng noskatīties šo filmu (Mēs, Zoostacijas bērni) ieinteresēja, bet nevaru atrast (t):-D

mjaa... so laikam reti kurs saprot, ja domā racionāli. Atmetot jebkuru atkarību, ķermenim ir ar laiku jāatgūst savs ritms un jāattīrās. Pēc smēķēšanas ir vieglāk.. Bet ar narkotikām ir 100 x smagāk un tur vajag ilgu laiku un daudz kas nemaz vairs neatjaunojas. Ļoti bieži šī laimes un labo sajūtu stimulācija ir iztukšojusi pilnībā dabisko procesu norisi smadzenēs, kas ir rezultējies smagā depresijā uc smagās sajutas fiziski, atmetot narkotikas. Gribasspēks ir laba lieta un es domāju daudzi labprāt atmestu, tāpat kā smēķēšanu, tikai ne visi var izturēt tās mokas pēc atmešanas, kas ir tiešām spēcīgas.