Smago narkotiku lietošana

Pamestība, nolemtība, sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs - visas dzīves garumā, bet, sākot durties, tā tikai saasinās un tik viegli neatkāpjas. Ir vajadzīgs teju pārcilvēcisks spēks, lai tiktu no šī apļa ārā. Bet tas pēc rietumu domāšanas metodēm.

Cilvēki, kas neko par heroīna šausmām nezina, nav redzējuši piegānītās tualetes, kas daudziem kļūst par pēdējām mājām, nav tikuši informēti ar pamācošām filmiņām un nezina, ka heris ir viena no postošākajām atkarībām, ļoti, ļoti iespējams, var iedurties pa svētdienām, šļircei kļūstot līdzīgai mūsu tik omulīgo atmosfēru radošajām vīna pudelēm. Apziņas spēles!

Tās, kuras saka, ka narkomānus nevajag ārstēt: esat par to, lai arī plaušu vēža un aknu cirozes ārstēšana būtu pieejama vien par kosmiskām maksām? Kā ar ekstremālo sporta veidu cienītājiem: arī atstāsim aiz slimnīcas durvīm, lai vieglprātīgi lauztie kauli dzīst un saaug paši?

Ja nē, tad kāda ir tā būtiskā un (prātos) neizkustināmā atšķirība starp legālo un nelegālo dopingu?

Kā man patīk gudra spriedelesana par lietām kuras ne tikai nav redzētas , bet nav pat mazākās sajēgas kas tas ir :)

Tā ir vieglāk... Tā ir tā sajūta par nesaprasto dzīvi un neredzēšanu kam dēļ jādzīvo. Negribēšanu ko mainīt ,jo tā ir vieglāk , ne jau silta gulta dara cilvēku laimīgu , vienkārši tev vēl ar kaut kādiem šaubīgiem tipiņiem ir uz 100% kopīga diena. Kopā kaifo, kopā atiet , kopā meklē naudu ,kopā to notriec. Gribi palīdzēt ? Nāksies vismaz uz pus gadu būt kopā dien dienā un no jauna radīt pasauli citās krāsās.

Es nebūt nesalīdzinu šīs trīs lietas vienā līmenī, es to saprotu. Tas vairāk ir par to, ka jebkuru no lietām dzīvē mēs izvēlamies paši!

Nu to nav tik easy atmest kā smēķēšanu un dzeršanu. Tas pārņem tavu pasauli utt.
Heroīns vispār ir baltā nāve.:-D

Tā ir katra cilvēka paša izvēle un gribasspēks. Un nekas un neviens nespēs mani pārliecināt, ka viņi paši netika ar sevi galā vai, ka viņus bez maz vai piespieda.
Nebūsim naivi, mēs visi zinām, ko mums nodara alkohols, cigaretes un kādu postu rada narkotikas, bet ir cilvēki, kuri izvēlas tāpat iet šo ceļu un pēc gadiem attopas, ka visa dzīve sačakarēta, nāve jau klauvē pie durvīm un pats esi palicis viens.
Es šajā situācijā esmu kritiska un es būtu visticamāk maita, bet nekad nepalīdzētu šādiem cilvēkiem, kur nu vel pa brīvu ļautu viņiem ārstēties!
Ja grib mirt, tad lai dara to. Katram no šiem narkomāniem pietika spēka sākt to visu, tad lai pietiek arī izbeigt!

Reiz bija Inita. Viņa bija mana draudzene.
Sākās viss aiz garlaicības. Viņai piedāvāja pamēģināt, viņa piekrita. Sākumā tie bija kaut kādi balti pulverīši, ko piejaukt pie dzēriena un pēkšņi garastāvoklis uzlabojas, enerģija parādās - dzīve kā avene. Es zināju, kas viņai to iemācīja, bet cerēju, ka viņa būs gana saprātīga, lai neturpinātu. Likās jau arī, ka ar tām pāris reizēm būs viss un miers, neaiztiks vairs neko tādu, bet...
Vienudien viņa ieradās pie manis, lai palīdzu viņai. Esot zāles jāšpricē, pati nevarot sev, bet jādur vēnā, nevis muskulī. Nav jau tā, ka esmu ārste, bet, šķiet, mājas apstākļos vēnā neko špricēt neliek... Ieraugot, kas būs jāšpricē, pateicu, ka to nedarīšu. Viņa vienkārši pagriezās un aizgāja. Klausīties manī, ka viņai taču to nevajag, viņa nebija gatava.
Satikāmies pēc nedēļas. Pasēdējām bārā, iedzērām. Parunājāmies. Viņa teica, ka neko tādu vairs nedarot. Negribīgi pieņēmu, ka ticu. Kāds gudrs ārsts reiz teica, ka tad, kad lieta nonāk līdz špricēm, atpakaļceļš 9 no 10 nespīd. Tā mēs nosēdējām kādas stundas 6 - pļāpājām par visu ko. Viņai pienāca SMS. Pēkšņi - divos naktī viņai bija steidzami kaut kur jāskrien. Viņai ir meitiņa, tobrīd bērnam bija 4 gadi un es sākumā nodomāju, ka mazums kas. Viņa aizgāja uz WC, telefons palika man acu priekšā un atnāca vēl viena sms, kuras teksts parādījās uz displeja, telefonu pat neaiztiekot. Kaut kāds mistisks Igors rakstīja, ka tagad deva maksā 12, nevis 10Ls. Kad viņa atgriezās, pateicu, ka nevarēju to neredzēt. Viņa teica, ka labi, saņemsies un nekur nebrauks. Pēc stundas pienāca vēl kāda sms un viņa atkal sāka dīdīties. Teica, ka lai palīdzu - nelaižu. To arī darīju. Beidzās ar to, ka dabūju pa aci un abas nonācām policijā par sabiedriskās kārtības traucēšanu, bet vismaz viņa nekur neaizskrēja.
Sēdējām, jautāju, kāpēc viņa to dara. Viņa teica, ka sākumā tas bija, lai būtu jautrāk, bet, kādā brīdī sāka šķist, ka dzīve ir neciešama, viss tikai slikts un lietoja jau, lai vismaz kaut kā paciestu savu dzīvi. Nebija ilgi jāgaida, kā bija klāt moments, kad arī tas baltais pulverītis dzīvi vairs neuzlaboja un Igors viņai ieteica pamēģināt ko citu. Tā viņa nonāca pie špricēm. Te jau gan vairs nepietika ar to, ka viss liekas slikti, ja nelieto. Komplektā nāca mežonīgas sāpes, kuras tad arī dzina pēc nākamās devas.
Mazo pie sevis paņēma viņas mamma, kad pateicu, kas notiek. Mēģinājām pa abām viņai palīdzēt. Viņa nolēma, ka padzīvos pie manis - vismaz atturēšu no muļķībām. Kad gāju uz darbu, slēdzu ciet durvis un viņa palika viena. Šis plāns derēja burtiski 3 dienām. Ceturtdienas vakarā, pārnākot no darba, manu durvju slēdzene bija sabojāta un no Initas ne vēsts, tāpat kā no skaidrās naudas, ko viņa zināja, kur glabāju un vēl dažām lietām, ko varēja ātri kādā lombardā nodot.
Kad satiku viņu nākamreiz, neko par naudu pat nejautāju. Pajautāju, cik ilgi plāno tā turpināt. Viss, kas viņai bija bijis, bija pārdots. Pati uz ielas un mētājās no viena šaubīga tipiņa pie otra. Teica, ka es nekad viņu nesapratīšu, jo viņai ir ļoti grūta dzīve un tas ir vienīgais veids, kā aizmirsties. Ka viņa nekas nav, nevienam nav vajadzīga, neviens nemīl un tie šaubīgie tipiņi ir vienīgie cilvēki, kas viņu saprot. Paņēmu dāmu pie rokas un parādīju, kur ir viņas bērns. Uz brīdi itkā atjēdzās. Sagribēja ārstēties. Aizbraucām uz Narkoloģijas centru - nezināju īsti, vai viņu tur paņems vai kā tas viss vispār notiek. Tur viņu paņēma. Braucu ciemos. Runājāmies. Atbalstīju, kā varēju. Pēc vairāk kā pusgada viņu pat izlaida (Pieņemu, ka būtu izmetuši ātrāk, bet bija, kas par viņu samaksā). Itkā viss pat bija labi. Atrada kaut kādu darbu, kaut cik saņēmās. Līdz pirmajām problēmām, kas viņai izrādījās pēdējās. Pārdozēja.

Edgar, tas ir odekolons :D

East Kur tu dzīvo, ka daudzi nodzērušies. Kopš izvācos no pāķiem, vispār nevienu dzērāju neesmu redzējis. Tas Rimi plauktos nav salkahols. Rekur ir alkahols.

Patiesībā jau viņi lieto, lai izdzīvotu, jo tas ir vienīgais veids, ja cilvēks ir atkarīgs. Un saprast, ka esi atkarigs un atdziit to reti kurš spēj.

Piekrītu - atšķirība ir, bet rezultāts viens un diezgan paredzams. Lai gan alkohola atkariba nav tik smaga, kā heroīna.. Tik un tā - pietiekami daudz arī dadzērušies ir. :)

Kapēc man nekad nepiedavā neko spēcīgāku. Kapēc tikai sievietēm?

Nezināšana veido nepareius uzskatus. Varbūt ja pastudētu narkotikas un kādas ķimikālijas tur ir un ko tās dara ar smadzenēm, tad saprastu, cik liela atškiriba tur ir no alkohola.

Ja iekrīt un nerapjas laukā - tā vis tiešākajā nozīmē ir neapzināta vēlēšanās nomirt. Tā pat kā alkoholiķi - lēna pašnāvība.

Kāpēc man līdz saviem 25 nav bijusi absolūti nekāda interese par narkotikām, nezini? Nu, es arī nezinu. Lai gan ir gadījušās visādas kompānijas, un piedāvāts pamēģināt pašu velnu.

Kā jau teicu - katram savs ceļš ejams.

East, tur ar apzinu vairs nav nekāda sakara, ja tu zini, ko narkotikas dara ar smadzenēm, tad iekrist ir loti viegli - gribi mirt vai nē.. Labāk ir nemaz nesākt, bet mūsdienās katrs otrais tīnis pamēģina un mūsu bērni gan jau arī gribēs. Tīri aiz intereses.

Viņa jautāja, es arī atbildēju :)
Un es neteicu, ka man tā nebūs, vai būs.
Tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis, ieteikums. Un neuzskatu, ka visiem tagad jāpiekrīt. :) :)

Nubet runa ir par autori tomēr, iespējams vina jautā, jo tā ir tuvinieka problēma. Ja var tā mierīgi noignorēt, tad okei, bet domājamsm , tad jābūt aukstai zivij...
Un visi jau saka, man taa nebuss, es savus bērnus audzināšu tā un šitā...Un mīlestība sākas kur ir sapratne, nevs nosodījums, jo katrs var iekrist bedrē, pat stiprākie.

Inky nu re, es grāmatu neesmu lasījusi, nav ar ko salīdzināt. :)

Par tēmu, dzirdēju, ka paziņa ir mēģinājusi ko smagāku un nākamajā dienā bijis reāli sūdīgi un neaizgājusi uz darbu, jo licies, ka ir smagi saslimusi. Nekā - abstinence no pirmās lietošanas reizes. Un viņa ir cilvēks, kas var sadzerties čupu dvuļu un nākamajā dienā ar milzīgu pohu doties uz darbu. Var tikai iedomāties, cik smagi jūtas cilvēks, kurš nedabū nākamo devu.. A te pēkšņi viegls atrisinājums - nākamā deva.
+ arī pārējām izteiktajam par realitātes maiņu utt.

Manī nav absolūti nekādas empātijas pret cilvēkiem, kas paši apzināti izvēlas nomirt. Pilnīga nulle emociju.