Smago narkotiku lietošana

Kamēr vadošā tendence būs uzskats, kāds iezīmējas še pat diskusijā - izdzīvo stiprākais -, Zoo stacijas bērnu (kas ir esenciāls un koncentrēts vēstījums, par to, kur noved ģimenes attiecības, kurās bērns saņem skaistas tapetes, nevis sarunu ar mammu) plivināšana savā uzdevumā apmaldījušos vecāku un sociālo darbinieku degunpriekšā neko daudz nemainīs. Transērfinga diskusijā atradās par ekspertes Hitlera emocionālās labklājības jautājumā, ko nu runāt par sabiedrības pabirām - heroīnistiem. Paslaukam pagultē i problēmu, i problemātiskos ļaudis, un jo ātrāk, jo ērtāk.
Neviens no atkarīgajiem cilvēkiem, kurus pazīstu, nav uzaudzis laimīgā ģimenē.

Šādos īsos, pavirši skricelētos komentāros kā spogulī daiļojas materiāli orientētās sabiedrības neglītais vieplis, un tomēr: katrs mēs spējam būt cilvēks cilvēkam. To arī novēlu autorei.

1) Piekrītu kristai un citām, kuras piemin fizisko ietekmi, kura iespiežas atmiņā uz mūžiem, tādējādi tieksmi tuvinot nolemtībai. Nu, neticu un neticēšu, ka visi tie dzīvi neizdzīvojušie apzināti izvēlas aiziet, izdara izvēli. Tur ir jābūt kaut kādam klikšķim, kurš heroīnu un citus smagos padara par lietotāja saimniekiem.

2) Starp augstas gudrības pārpilniem garadarbiem Zoo bērni, Divi tuksnesī (stāsts par latviešu narkomānu, kurš slimnīcā rāpus pārvietojās pa kāpnēm, kamēr godīgiem pilsoņi, deguntiņus raukdami, cēli slampāja garām) ir kā svaiga gaisa malks un norāde uz līdzcilvēkiem. Skubinājums aprunāties, neapklusināt, neaizstāt cilvēku ar lietu, stumt laukā no plānotāja jaunā iphona (kurš, kā dzirdēts, aplaimos īpašnieku ar miniklozetpoda funkcijām) prezentāciju, nevis tikšanos ar draudzeni, kam vecais grābeklis atkal apdauzījis pieri.

3) Dažkārt iedomājos: kas ir tas, kas tieši narkomānijai piešķīris šo neaizskaramības, spitālības oreolu. Vai tiešām visām nešaubīgajām diagnožu uzstādītājām gadījies sastapties ar heroīnistu, kurš piedraudējis ar ķieģeli, vai arī šaurais apvārsnītis liedz pakritušajā ieraudzīt to, kas vieno mūs visus: cilvēkveidīgajiem raksturīgo iespēju kļūdīties.

filmu redzeeju neuzrunaaja. Graamata 100x labaaka, jo atspoguloja meitnes velmi tik pienemtai (neparaizaa kompaanijaa) kaa ari gramaats saakumaa bija sizeti pa nabadziibu, bialeem no teeva. Sen neesmu lasiijusi, bet staastu atceros..Vispar narkotikas nekad labaak nemeeeginaat..lielums kas iesaak ar nevianigaako tabletiti pamazam paries pie kaa stipraaka, jo ar laiku vnk zudis iedarbiiba.

Tas ko peidzivo narkomaans labaak nezinaat..tfu,.

Piekrītu šeit jau izskanējušam: "tīrais" heroīna lietotāju nesapratīs. Tā pieredze esot vārdos neietilpināma.

Acīmredzot informēšanas kampaņas tomēr kaut kur pieļauj kļūdu. Aizstājēji reibumam būtu jāpiedāvā jau pirms cilvēks ķēries pie vispostošākajām vielām. Un, protams, vienaldzības apkarošana (kā to veikt?) - visupirmām kārtām.

Es pati ar sevi gandrīz netiku galā. Patrāpījās blakus pareizais cilvēks.

Alexxa, pati arī lietoji??????

pašas nebijāt tādā situācijā, tad Jūsu spriedelēšana arī paliek tikai spriedelēšanas līmenī.

Domāju, Tu nezini kādās situācijās esmu bijusi un kādās nē :)

nevianigaako tabletiti pamazam paries pie kaa stipraaka, jo ar laiku vnk zudis iedarbiiba.

Tas ir mīts! Nu nebeidz šaibas vai amfiks cepīt vienā dienā :D goda vārds !

Mana aci pret aci pieredze ar heroīnu, ir bijusi tikai viena - pag.vasar dienas vidū dzīvojāmies ar mazo bērnu laukumiņā, kur pāris metru attālumā vīrietis izklāja savu somas saturu un sāka durties. Jā, man bija bail, par visu to vājprātu. Par šļircēm, ko viņš turpat arī smilškastē varēja nomest. Man šķita, ja es pat acu skatu viņam uzmetīšu, viņš izdarīs ko vēl neprognozējamāku, jo nelikās, ka tur cilvēks valda pār sevi, bet kāds cits spēks.

Tāda arī ir mana sajūta - bailes, un es būtu noteikti no tiem pilsoņiem, kas ātrāk tītos - jo talāk, jo labāk, nevis mēģinātu parunāties un saprast.


Mani aizkustināja, kā pasniegts Alexxas stāsts, labi uzrakstīts, bet es ļoti nepiekrītu tam, ka tālākā komentarā tik spilgti tiek vainots kāds - konkrēti māte. Tas ir tikai viens skatu punkts un apsūdzēt viņu sava bērna nāvē, tas, liekas, ir visšausmīgākais, kas var būt. Meitene pati šajā gadījumā izdarīja savas izvēles, un nostādīt viņu dzīves upura lomā, es nedomāju, ka tas ir pareizi. Mēs visi tādi vienlaikus esam un neesam. Tas, ko viņa nodarīja savam bērnam ir vēl briesmīgāk, manuprāt.

Tas ir mīts! Nu nebeidz šaibas vai amfiks cepīt vienā dienā goda vārds !

Piekrītu, varu pat apgalvot, ka tā ir.... 8-) mmmmm