Smago narkotiku lietošana

Edgar, tas ir odekolons :D

Reiz bija Inita. Viņa bija mana draudzene.
Sākās viss aiz garlaicības. Viņai piedāvāja pamēģināt, viņa piekrita. Sākumā tie bija kaut kādi balti pulverīši, ko piejaukt pie dzēriena un pēkšņi garastāvoklis uzlabojas, enerģija parādās - dzīve kā avene. Es zināju, kas viņai to iemācīja, bet cerēju, ka viņa būs gana saprātīga, lai neturpinātu. Likās jau arī, ka ar tām pāris reizēm būs viss un miers, neaiztiks vairs neko tādu, bet...
Vienudien viņa ieradās pie manis, lai palīdzu viņai. Esot zāles jāšpricē, pati nevarot sev, bet jādur vēnā, nevis muskulī. Nav jau tā, ka esmu ārste, bet, šķiet, mājas apstākļos vēnā neko špricēt neliek... Ieraugot, kas būs jāšpricē, pateicu, ka to nedarīšu. Viņa vienkārši pagriezās un aizgāja. Klausīties manī, ka viņai taču to nevajag, viņa nebija gatava.
Satikāmies pēc nedēļas. Pasēdējām bārā, iedzērām. Parunājāmies. Viņa teica, ka neko tādu vairs nedarot. Negribīgi pieņēmu, ka ticu. Kāds gudrs ārsts reiz teica, ka tad, kad lieta nonāk līdz špricēm, atpakaļceļš 9 no 10 nespīd. Tā mēs nosēdējām kādas stundas 6 - pļāpājām par visu ko. Viņai pienāca SMS. Pēkšņi - divos naktī viņai bija steidzami kaut kur jāskrien. Viņai ir meitiņa, tobrīd bērnam bija 4 gadi un es sākumā nodomāju, ka mazums kas. Viņa aizgāja uz WC, telefons palika man acu priekšā un atnāca vēl viena sms, kuras teksts parādījās uz displeja, telefonu pat neaiztiekot. Kaut kāds mistisks Igors rakstīja, ka tagad deva maksā 12, nevis 10Ls. Kad viņa atgriezās, pateicu, ka nevarēju to neredzēt. Viņa teica, ka labi, saņemsies un nekur nebrauks. Pēc stundas pienāca vēl kāda sms un viņa atkal sāka dīdīties. Teica, ka lai palīdzu - nelaižu. To arī darīju. Beidzās ar to, ka dabūju pa aci un abas nonācām policijā par sabiedriskās kārtības traucēšanu, bet vismaz viņa nekur neaizskrēja.
Sēdējām, jautāju, kāpēc viņa to dara. Viņa teica, ka sākumā tas bija, lai būtu jautrāk, bet, kādā brīdī sāka šķist, ka dzīve ir neciešama, viss tikai slikts un lietoja jau, lai vismaz kaut kā paciestu savu dzīvi. Nebija ilgi jāgaida, kā bija klāt moments, kad arī tas baltais pulverītis dzīvi vairs neuzlaboja un Igors viņai ieteica pamēģināt ko citu. Tā viņa nonāca pie špricēm. Te jau gan vairs nepietika ar to, ka viss liekas slikti, ja nelieto. Komplektā nāca mežonīgas sāpes, kuras tad arī dzina pēc nākamās devas.
Mazo pie sevis paņēma viņas mamma, kad pateicu, kas notiek. Mēģinājām pa abām viņai palīdzēt. Viņa nolēma, ka padzīvos pie manis - vismaz atturēšu no muļķībām. Kad gāju uz darbu, slēdzu ciet durvis un viņa palika viena. Šis plāns derēja burtiski 3 dienām. Ceturtdienas vakarā, pārnākot no darba, manu durvju slēdzene bija sabojāta un no Initas ne vēsts, tāpat kā no skaidrās naudas, ko viņa zināja, kur glabāju un vēl dažām lietām, ko varēja ātri kādā lombardā nodot.
Kad satiku viņu nākamreiz, neko par naudu pat nejautāju. Pajautāju, cik ilgi plāno tā turpināt. Viss, kas viņai bija bijis, bija pārdots. Pati uz ielas un mētājās no viena šaubīga tipiņa pie otra. Teica, ka es nekad viņu nesapratīšu, jo viņai ir ļoti grūta dzīve un tas ir vienīgais veids, kā aizmirsties. Ka viņa nekas nav, nevienam nav vajadzīga, neviens nemīl un tie šaubīgie tipiņi ir vienīgie cilvēki, kas viņu saprot. Paņēmu dāmu pie rokas un parādīju, kur ir viņas bērns. Uz brīdi itkā atjēdzās. Sagribēja ārstēties. Aizbraucām uz Narkoloģijas centru - nezināju īsti, vai viņu tur paņems vai kā tas viss vispār notiek. Tur viņu paņēma. Braucu ciemos. Runājāmies. Atbalstīju, kā varēju. Pēc vairāk kā pusgada viņu pat izlaida (Pieņemu, ka būtu izmetuši ātrāk, bet bija, kas par viņu samaksā). Itkā viss pat bija labi. Atrada kaut kādu darbu, kaut cik saņēmās. Līdz pirmajām problēmām, kas viņai izrādījās pēdējās. Pārdozēja.

Tā ir katra cilvēka paša izvēle un gribasspēks. Un nekas un neviens nespēs mani pārliecināt, ka viņi paši netika ar sevi galā vai, ka viņus bez maz vai piespieda.
Nebūsim naivi, mēs visi zinām, ko mums nodara alkohols, cigaretes un kādu postu rada narkotikas, bet ir cilvēki, kuri izvēlas tāpat iet šo ceļu un pēc gadiem attopas, ka visa dzīve sačakarēta, nāve jau klauvē pie durvīm un pats esi palicis viens.
Es šajā situācijā esmu kritiska un es būtu visticamāk maita, bet nekad nepalīdzētu šādiem cilvēkiem, kur nu vel pa brīvu ļautu viņiem ārstēties!
Ja grib mirt, tad lai dara to. Katram no šiem narkomāniem pietika spēka sākt to visu, tad lai pietiek arī izbeigt!

Nu to nav tik easy atmest kā smēķēšanu un dzeršanu. Tas pārņem tavu pasauli utt.
Heroīns vispār ir baltā nāve.:-D

Es nebūt nesalīdzinu šīs trīs lietas vienā līmenī, es to saprotu. Tas vairāk ir par to, ka jebkuru no lietām dzīvē mēs izvēlamies paši!

Kā man patīk gudra spriedelesana par lietām kuras ne tikai nav redzētas , bet nav pat mazākās sajēgas kas tas ir :)

Tā ir vieglāk... Tā ir tā sajūta par nesaprasto dzīvi un neredzēšanu kam dēļ jādzīvo. Negribēšanu ko mainīt ,jo tā ir vieglāk , ne jau silta gulta dara cilvēku laimīgu , vienkārši tev vēl ar kaut kādiem šaubīgiem tipiņiem ir uz 100% kopīga diena. Kopā kaifo, kopā atiet , kopā meklē naudu ,kopā to notriec. Gribi palīdzēt ? Nāksies vismaz uz pus gadu būt kopā dien dienā un no jauna radīt pasauli citās krāsās.

Tās, kuras saka, ka narkomānus nevajag ārstēt: esat par to, lai arī plaušu vēža un aknu cirozes ārstēšana būtu pieejama vien par kosmiskām maksām? Kā ar ekstremālo sporta veidu cienītājiem: arī atstāsim aiz slimnīcas durvīm, lai vieglprātīgi lauztie kauli dzīst un saaug paši?

Ja nē, tad kāda ir tā būtiskā un (prātos) neizkustināmā atšķirība starp legālo un nelegālo dopingu?

Pamestība, nolemtība, sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs - visas dzīves garumā, bet, sākot durties, tā tikai saasinās un tik viegli neatkāpjas. Ir vajadzīgs teju pārcilvēcisks spēks, lai tiktu no šī apļa ārā. Bet tas pēc rietumu domāšanas metodēm.

Cilvēki, kas neko par heroīna šausmām nezina, nav redzējuši piegānītās tualetes, kas daudziem kļūst par pēdējām mājām, nav tikuši informēti ar pamācošām filmiņām un nezina, ka heris ir viena no postošākajām atkarībām, ļoti, ļoti iespējams, var iedurties pa svētdienām, šļircei kļūstot līdzīgai mūsu tik omulīgo atmosfēru radošajām vīna pudelēm. Apziņas spēles!

esat par to, lai arī plaušu vēža un aknu cirozes ārstēšana būtu pieejama vien par kosmiskām maksām? Kā ar ekstremālo sporta veidu cienītājiem: arī atstāsim aiz slimnīcas durvīm, lai vieglprātīgi lauztie kauli dzīst un saaug paši?

Neviens jau ar īsti Latvijā neārstē tikai apārstē un vēlies dzīvot vāc ziedojumus... nu pat jau viena kampaņa bija kur vāca anu transplantācijai. Un ja tev nav naudas priekš operācijas tad arī kauli tev saaugs nepareizi, zinu diezgan daudz cilvēkus, kuriem vai nu deguns vai roka vai pirksti līki, jo nav veikta operācija.

Un pat prastam lūzumam paņems naudu traumpunktā par ieģipsēšanu :-D ja roka lauzta nemaz uz traumpunktu bez naudas nevar doties :-D

es uzskatu, ka nav jārstē , jo to nevar izārstēt , tur vienkārši vai nu ir klikšķis un apziņa , kā mainīties vai nav un neviens ne ar kādu ārstēšanu , tevi nevar mainīt

Labi te būs nopietnāks piemērs. Cik daudzas no mums ir atkarīgas no nikotīna? Tā ir viela,kas izraisa pieradumu un visur, kur iejauktas vielas un ķīmija, ar apzinu vien nepietiek. Cik daudzi grib atmest smēķēšānu, bet nevar un roka pati stiepjas pēc cigaretes. Jo nikotīns rada atkarību (attiecīgas izmaiņas organismā). Un kad organismā ir notikušas būtiskas izmaiņas ķimikāliju rezultātā, ar gribu vien nepietiek. Ar ko saslimi, ar to jārstējas - t.i ar ķīmiju un zālēm (kas starp citu ari ir drugs) . Problēma ir vieniigi tajaa, ka daudzi nezina, cik spēcīgas vielas ir narkotikās un ko tās dara tīri anatomiski ar cilvēku un iekrīt.
redziet, ir daudzi "pašnāvības" veidi - cigaretes, alkohols, solārijs, narkotikas, kafija utt. Pēc būtibas sanāk , ka 99% sevi nogalina, kas ir pilnīgs bulšits, viņi ir vnk atkarību izraisosu vielu iespaidā.

Neko nezinu par iemesliem. Varu tikai minēt, bet daudzi minējumi jau te bija izteikti.

Agrāk ļoti daudz lasīju grāmatas tieši par narkomāniem. Nezinu, bija periods, ļoti interesēja, kaut gan ne mazākas saskarsmes ar narkotikām ne man, ne ģimenei, ne draugiem nebija.

Viena no spilgtākajām grāmatām par šo tēmu bija "Mēs, zoostacijas bērni". Es joprojām atceros to sajūtu, ka gribējās vienkārši visus tos narikus kārtīgi izpurināt un izpļaukāt. Bet jā, tas ir riktīgi bezjēdzīgi, ir jābūt vēlmei mainīties, jābūt stingram mugurkaulam. Varbūt šī "slimība" vilina tos vājākos, kuri uzskata sevi par stiprākajiem un domā, ka jebkurā laikā varēs atteikties. Nezinu, bet grāmata (ne tikai šī, bet arī līdzīgas) uzdzina stipras dusmas.

Cik zinams, tad narkotikas loti būtiski izjauc daudzus smadznenu procesus un aktivizē konkrēas smadzenu daljas, pie viena vēl tās bojājot. Atmetot, narkotikas, cilvēks nevar funkcionēt ka ieprieksh, tapēc ārstēšana un zāles tieši nāktu pa labu.

Piekrītu, ka to nevar izārstēt.
Vai nu ir pašam sajēga vai neko darīt.

Cik daudzi grib atmest smēķēšānu, bet nevar un roka pati stiepjas pēc cigaretes.

Tātad negrib . Es esmu derību rezultātā nepipejusi 1/2 gadu , saderēju un tā bija principa lieta. Pēc pus gada nopirku paciņu un pipeju ,ka pipeju :D derību brīdī smēķēšanas stāžs bija 7 gadi.

Wee

No cik gadiem pīpē?

Kā man patīk gudra spriedelesana par lietām kuras ne tikai nav redzētas , bet nav pat mazākās sajēgas kas tas ir

Tā ir vieglāk... Tā ir tā sajūta par nesaprasto dzīvi un neredzēšanu kam dēļ jādzīvo. Negribēšanu ko mainīt ,jo tā ir vieglāk , ne jau silta gulta dara cilvēku laimīgu , vienkārši tev vēl ar kaut kādiem šaubīgiem tipiņiem ir uz 100% kopīga diena. Kopā kaifo, kopā atiet , kopā meklē naudu ,kopā to notriec. Gribi palīdzēt ? Nāksies vismaz uz pus gadu būt kopā dien dienā un no jauna radīt pasauli citās krāsās.

Pilnībā piekrītu wee komentāriem. Tā milzīgā šaurpierība, kas šeit dažos ''kāpēc viņi paši izvēlas nāvi, kāpēc nevar tā vienkārši ņemt un pārtraukt lietot narkotikas, kāpēc jāturpina???'' tipa komentāros parādās ļoti kaitina.
Pirmkārt, cilvēks nesāk lietot smagās narkotikas aiz vieglas dzīves. Tur apakšā ir smagas problēmas, gan ar ārējiem, gan iekšējiem cēloņiem, psiholoģiskas novirzes un grūtības, utt.
Otra lieta, vai kāda no visgudrajām ir kaut nedaudz painteresējusies, kā šīs narkotikas ietekmē smadzenes un nervu sistēmu? Tur nav tikai psiholoģiskā atkarība no narkotiku sniegtās eiforijas un spējas aizmirsties, tur notiek spēcīgas ķīmiskās reakcijas un sekas no tā NAV kontrolējamas vien ar gribasspēku un motivāciju.

Ir ļoti grūti, lai neteiktu gandrīz neiespējami tikt ārā no tādas atkarības.

Wee

No cik gadiem pīpē?

13

Pirmkārt, cilvēks nesāk lietot smagās narkotikas aiz vieglas dzīves.

Jā, īpaši jau slavenības aiz savas grūtās dzīves..

Man arī vienalga par narkomāniem, lai špricējas nost un jo ātrāk, jo labāk. Smadzenēm bija jābūt agrāk, pirms mēģināja.
Un, jā, es labāk atbalstu iedzeršanu pa reizei jautrā kompānijā, ne šņaukšanos vai zālītes pīpēšanu. Kaut kā tie alkohola lietotāji nepaliek ar laiku saldēti atšķirībā no pārējo apreibinošo vielu lietotājiem. Protams, es šeit nerunāju par nodzeršanos līdz baltajām pelītēm, arī tā var, jā, bet tāpat viens un tas pats vien beigās sanāk, jo uz abiem variantiem skats nav īpaši patīkams. :)

Runājot par smēķēšanu... Tas droši vien ir atkarīgs no katra paša organisma vai citiem faktoriem, bet es, piemēram, nespēju sajust atkarību no pīpēšanas. Pirmo reizi pamēģināju aptuveni 13 gadu vecumā, sākumā darīju to bieži draudzenes iespaidā, pēc tam apnika, vairākus gadus neņēmu rokās cigareti. Vēlāk atsāku, bet ļoti neregulāri - varēju viena vakara laikā izvilkt padsmit cigaretes, tad divas nedēļas nepīpēt vispār, tad kompānijas pēc izsmēķēt vienu, tad atkal neko. Šobrīd jau vairākus mēnešus neesmu smēķējusi, pilnīgi neitrāla sajūta. Ja būtu atbilstoša kompānija un attiecīgs garastāvoklis - neatteiktos uzpīpēt, bet pataisīt to par kaut ko īpašu un tādu, ko noteikti vēlos... nē. Tāpēc arī ir nedaudz grūti izprast, kā tas ir - nespēt iztikt bez dienišķās rīta cigaretes un nemācēt atmest, pat ja vēlme ir.