vai ar mani viss kārtībā?

Nez, man, kā brīvību mīlošai būtnei, kas augstāk par visu vērtēja savu neatkarību, nebija nekādas problēmas sākt kopā dzīvot, tas viss notika spontāni un sagādāja ļoti, ļoti lielu prieku, citādāk attālums, kas valdīja starp mums, nebija izturams un bieži bija momenti, kad no skumjām pēc viņa puņķojos kabatlakatiņā. Bet, ja mēs būtu dzīvojuši vienā pilsētā, gan jau nesteigtos. Kopā dzīvošana var sanākt tikai tad, ja tev otrā cilvēkā 80% nekaitina un neliekas traģiski viņa paradumi. Kamēr tāds cilvēks nav atrasts, labāk nemēģināt un necensties sev uzspiest to rāmi, ko ir pieņēmuši citi pāri sev par labu esam. Dzīvo un priecājies! :)

tad, kad atradīsi tā pa īstam savu cilvēku, nebus jauztraucas par to, ka jātelo labs garastāvoklis , nebūs tādas sajutas - kapec dzivot kopa? vispār, kad cilvēki dzīvo kopā, kuri ir iemīlējušies, viss, par ko baidies pats par sevi notiek loti organiski. vismaz man noteikti nav un nebija sajutas, ka viņš man traucetu, tā pat, ja gribas pabut vienai, noteikti tas sanāk, jo ne jau 24/7 otra puse sēž mājās (nu vismaz labakaja gadijuma nesez :D )

Kad no sirds iemiileesi kaadu, sapratiisi.

Es arī plusoju šim teikumam.

Kad no sirds iemiileesi kaadu, sapratiisi.

Pilnīgi piekrītu!!!

Nezinaaju, ka muusdienaas taas dreebes diikjii ar rokaam berzh, it kaa automaatiskaas veljasmashiinas paarnjeemushas pasauli, kaa arii nepaziistu nevienu tik infantilu viirieti, kursh neprastu dreebes samest veljasmashiinaa un nospiest podzinju :-D

Zinu, ka ir latvieshu cieteejas, kas lekshus lec no gultas, lai viirishkjim taas olas ar ciisinjiem uzceptu un pie gultas, liegi smaidot, pienestu, normaalaa variantaa viirietis arii nav tik infantils, lai neprastu olu uz pannas uzcept vai sev sviestmaizi uzsmeereet.

Kaa arii normaals viirietis neprasiis, lai sieviete 24/7 leekaa vinjam apkaart ar tizlu dezhuursmaidinju uz sejas, ja nu vieniigi kaads emocionaalais sadists.

Pavisam greizi tie priekshstati par kopdziivi autorei un par sievietes lomu gjimenee/kopdziivee.

Cita lieta, ja nav veelmes kaa taadas dziivot ar kaadu kopaa un nav satikts iistais cilveeks, 25 gadu vecumaa to nevajadzeetu uzskatiit par probleemu (vispaar taa nav probleema nevienaa vecumaa, katrs pats riikojas, kaa veelas), bet te atkal lien laukaaa kaut kaadas Padomju laika domaashanas paliekas, turpini taa uzciitiigi klausiities, ko Tev radi, gjimene, draugi saka un iesaka, tad turpini tikpat uzciitiigi sekot shiem ieteikumiem, nonaaksi psihenee. 8-)

Tas ir pilniigi normaali.
Man arii ir liidziiga izjuuta un uzskati.

Tev vnk jāatrod tāds pats kā tu. Un nekādu problēmu.

Piekrītu augstākminētajam, ka nav vēl vienkārši bijis īstais cilvēks, ar ko gribētos dzīvot kopā, mākslīgi jau to vēlmi neradīsi. Kad satiksi kādu, ko iemīlēsi, tad viss notiksies dabiski, gribēsi vairāk ielaist savā teritorijā un netraucēs tas otrs cilvēks. Bez tam nav jau tā, ka nu nevar sarunāt sadzīviskās lietas - kurš ko darīs, kurš ēst gatavos utt., nav arī jādara tas ar piespiešanos, ja negribas un nav garastāvokļa.

Negribēt dzīvot ar kādu kopā ir tik pat normāli kā negribēt ēst zāli. Ja kādreiz sagribēsies - lūdzu. Bet kamēr Tev negribas - kam tev tas vajadzīgs? Pff, muļķības.

Perfekti pateikts :D ;)

Kāpēc lai nebūtu kārtībā? Nav jau obligāti ar viesiem tūlīt jāsāk dzīvot kopā.
Arī man pašai ir bijis periods dzīvē, kad es nu nafig negribu ne ar vienu dzīvot. Man ir sava kārtība, sava ikdiena, savi paradumi un man traucē, ja kāds šo manu sistēmu izjauc.
Var jau būt, ka ar laiku sāksi domāt savādāk. Domas jau var mainīties. Ja pašai tā ir ērti un nekas netraucē, tad nav vajadzības ar varu spiest sev to!

Nesaprotu kāpēc man būtu jataisa kādam brokastis, jāmazgā drēbes, jātēlo priecīgs noskaņojums arī tad kad ir skumji, jārada mājas sajūta.

džoanna Atslābsti! Ja negribi, tad nedari!

Īpaši pēc kopdzīves nealkstu, jo parasti kaitina citu cilvēku paradumi, personīgās telpas un laika trūkums. Bet, kad īstais cilvēks, tad to uztver savādāk, tad gribas būt kopā ikdienā.

viss kārtībā, bet kad būs ap 30 tad gan sāc aizdomāties, vai tiešām vēlies būt bez gimenes

Man ir tieši tāpat un nesaskatu tajā nekādu problēmu. Līdz šim divas reizes esmu dzīvojusi kopā ar vīrieti, esmu mīlējusi, taču tik un tā sapratusi, ka kopā dzīvot negribu. Lai kā mīlētu, man nevajag otru sev blakus 24h diennaktī. Randiņi, sekss, jā, kāpēc gan ne, taču tiklīdz sākas kopdzīve, kura uzreiz izjauc visu manu privāto telpu, man gribas mukt prom. To, ka nevēlos ģimeni, sapratu jau sen, tāpēc, iespējams, šāds attiecību veids arī man ir vislabākais. Katram savs. :)

man liekas, ka sapratu, kur ir sinodes vaina. Viņai negribas attiecības, tādēļ neiebilst pret draudzību ar precētiem/aizņemtiem vīriešiem, jo saņem to uzmanību, ko vajag, bet nekas vairāk no tā nebūs. Varbūt tas pat ir zemapziņas līmenī

Paldies, tagad zināšu, ka attiecības negribu, un pat ja līdz šim domāju, ka gribu, tad patiesībā zemapziņā negribu :D Dievinu šo forumu.

Kopdzīve šķiet nedaudz par daudz. Ne vienmēr, bet ir tādi garastāvokļi, kad gribi palikt viens, un lai vai kā to cilvēku mīlētu, gribas pat no viņa aizbēgt.

++++++++

Un tad kopā dzīvot ar kādu, kura uzvedība sāk kaitināt.

+++++++

man liekas, ka sapratu, kur ir sinodes vaina. Viņai negribas attiecības, tādēļ neiebilst pret draudzību ar precētiem/aizņemtiem vīriešiem, jo saņem to uzmanību, ko vajag, bet nekas vairāk no tā nebūs. Varbūt tas pat ir zemapziņas līmenī

vnk tagad vēl nav īstais laiks un vīrietis :) dzīvo tik nost nevajag uztraukties parsādām lietām :)

Kad no sirds iemiileesi kaadu, sapratiisi.

+++

Iemīlēšanās ir lieta, kas diemžēl ātri pāriet, tas ir skaistais mirklis, randiņu, kino, bučas, pastaigas.
Un tad kopā dzīvot ar kādu, kura uzvedība sāk kaitināt.