Ja neesi vadītājs, neesi nekas...

kads spa meisteram sakars ar to vai vina zin vai nezin ko grib no dziives ?

Tomēr uz visu cosmo arhitektu, inženieru, ārstu un advokātu fona tas izklausās kaut kā necili.

Tik tiešām man jau ir sajūta, ka manai mātei taisnība, ja neesi ieņēmis kaut kādu izcili augstu vietu,ar izcilu izglītību, tad neesi nekas, neesi pelnījis pat dzīvot.

kads spa meisteram sakars ar to vai vina zin vai nezin ko grib no dziives ?

Tomēr uz visu cosmo arhitektu, inženieru, ārstu un advokātu fona tas izklausās kaut kā necili.

kads spa meisteram sakars ar to vai vina zin vai nezin ko grib no dziives ?

Nav ko stāstīt tik daudz. Man liekas ka tu pārāk gaidi atzinību, ka tev paglaudīs galvu un pateiks ka esi laba meitene

Pasaki maatei, lai patur savas domas pie seviim un ignoree sho topiku. It kaa visiem patiktu buut par vadiitaajiem.

mātei nav pilns rublis

Man arī ar mammu ir super attiecības , nevaru iedomāties viņu sakām, ka man kas nesanāks vai veicamais darbs ir kaut kādas zemākas klases . Darbs var nebūt priekš manis vai es esmu pelnījusi ko labāku , bet nekad mana mamma nenoniecinās ne apkopēju ne veikala pārdevēju .

Nu, vienreiz forumā izlasīju, ka, ja Tev nav savs uzņēmums, tad Tev skaidas galvā :D Nu ko - sanāk, ka gandrīz visa Latvija ir SuperNetto kasieri ar skaidām galvā :D

Bet.. mož Tev aiziet pastrādāt SuperNetto, lai mammai tiešām saprastu, kā un kas, lai visas profesijas nesalīdzinātu ar kasiera darbiem (kas savā būtībā kādam cilvēkam ir izdzīvošana avots). Citādi Tu cieš tāpat vien

Mamma ir pirmā, kas uzzina manus nodomus. Protams, viņai ir savs viedoklis un domas, es uzklausu, un daru, kā pati ieplānojusi. Es zinu, ka atbalsts man ir jebkurā situācijā! Un man ir liels prieks, ka tādas mammas ir vairākas, kuras ir nogriezušas nabas saiti! :-)

Arī es mammai stāstu gandrīz visu, bet viņa manu dzīvi nekontrolē.
Tev pašai ir sava galva uz pleciem un māte tev kā pieaugušai un no viņas neatkarīgai sievietei neko nevar pārmest, tava dzīve, tavas izvēles...
Tāpēc turies, esi stipra un dzīvē dari to kas tev iet pie sirds. :-)

Ar mammu sazvanos kādu reizi 2 nedēļās, tad arī visu, kas svarīgs, izrunājam. Kad aizbraucu ciemos, varu viņai stāstīt, ko gribu, viņa uzklausa un pasaka, ko domā. Nekad neesmu jutusies kontrolēta no viņas puses, viņai ir citas intereses dzīvē nevis mana audzināšana un interesēšanās par mani.
Esmu dzīvojusi kopā ar meiteni, kura pie vismazākā sīkuma zvana mammai un jautā, ko darīt. Nespēju tādas mātes meitiņas saprast. Ja es katru reizi zvanītu savam tēvam, teiksim, kad nevarētu izdomāt, ko lai šodien velku mugurā, viņš skaidri un gaiši man pateiktu, ka neesmu pie pilna prāta. :D Ir jāspēj izkrist no tās ligzdas, nekur tāpat nevar likties. Tai pat laikā jāpatur prātā doma, ka mājas un vecāki vienmēr būs tie, pie kuriem varēsi atgriezties, kad tev šķitīs, ka dzīve apgriezusies kājām gaisā.

Es stāstu gan mammai, gan savai tantei gandrīz visu, bet tas nenozīmē, ka viņas manu dzīvi kontrolē, par to es pati esmu noteicēja un ja iejauktos, tad distancētos un noliktu pie vietas.

Tagad pat mamma pie manis dzīvo ļoti bieži, lai neteiktu, ka gandrīz visu laiku, bet manā dzīvē nejaucas, jo uzskata, ka mani izaudzinājusi un man sava dzīve.

Pirmais solis lai kļūtu par vadītāju, Tev ir jākļūst par savas dzīves vadītāju un jāizvēlas tas,ko tu gribi darīt - kas tev sagādā prieku un gandarījumu, tad uz to jāiet un jādara viss iespējamais lai sasniegtu. Tā enerģija, dusmas, ko velti mātei, vari veltīt savam mērķim, tas būs vismaz kaut kāds dzinuls, tas pat nekas, ka ne pozitīvs - viss iesākumam ir labs un piemērots.
Protams, ka Tu vari pabeigt jebkādus kursus, kas Tev sagādā prieku, tāpēc es neuzskatu, ka Tu būtu nepareizs cilvēks, vai trulāks utt.. Hobijis, ir hobijs ;)

Vairāk gribētos zināt, cik daudz Jūs stāstiet savām mātēm?

Doh! Necik! Es par principa pēc aizgāju mācīties citā virzienā, kaut gan atzīšos, ka biju kārtojusi iestājeksāmenus arī profesijā, kuru vairāk vēlējās mana mamma (labi, ka pati to apjēdzu vēl pirms iestājos tajā skolā. Labi ne tas, ka par spīti viņai izvēlējos citu virzienu, bet gan tas, ka pati atjēdzos, ka tā īsti nebija mana izvēle). Esmu ļoti apmierināta ar savu darbu un mammai visu nestāstu, jo zinu, ka mans nenormētais darba režīms sagādās viņai stresu.

Man mamma ir forša, tāpēc stāstīt varu visu, bet, protams, visu nestāstu :D
Ja mamma būtu fuj, tad nestāstītu neko.

Tad vīru arī jāmaina

Nomainīt vīru vienmēr ir opcija ;)

Bet, ja nopietni, vīrs jau arī visu mūžu vienā un tajā pašā darbā nestrādās, nezinu, cik tālu no pasaules nabas - Rīgas - tava pilsēta ir, bet ir jau opcija - apmesties kaut kur pa vidu, lai uz darbu var izbraukāt abi.

Daudz ko stāstu, daudz ko nestāstu. Bet nu, viņa nekad nav centusies baigi mani kontrolēt. Un ir jau pieradusi, ka ir vīlusies manī :D Visā visumā mums ir labas attiecības, kontaktējamies ļoti bieži. Viena otrai palīdzam, cik varam.

Vairāk gribētos zināt, cik daudz Jūs stāstiet savām mātēm?

Kaa tevi saprotu. Mana maate ir tieshi taada pati un ar sho savu attieksmi vinja ir panaakusi to, ka vairs nemaz nesarunaajamies. Lai ko arii tu neizlemtu dariit ar savu dziivi, neljauj nevienam bojaat savus nervus, tas ir galvanais.

Mīļā sirds, kā domā, cik % no Cosmo meitenēm, kas strādā Rīgā, var atļauties NOPIRKT dzīvokli Rīgā?

Dzīvot var īrētā, var meģināt braukāt no kādas netālas pilsētas (Jūrmala, Salaspils, Ikšķile, Jelgava ...)

Tad vīru arī jāmaina, jo viņš nemūžam neies prom no mūsu pilsētas, jo labs darbs tepat. :D
Man jāmācās nepļurkstēt visu savai mātei, jo viņa no bērnības ir pieradinājusi, ka jāizstāsta visu līdz sīkumiem. Un, pretī runāt ir vairāk kā aizliegts.