Ar mammu sazvanos kādu reizi 2 nedēļās, tad arī visu, kas svarīgs, izrunājam. Kad aizbraucu ciemos, varu viņai stāstīt, ko gribu, viņa uzklausa un pasaka, ko domā. Nekad neesmu jutusies kontrolēta no viņas puses, viņai ir citas intereses dzīvē nevis mana audzināšana un interesēšanās par mani.
Esmu dzīvojusi kopā ar meiteni, kura pie vismazākā sīkuma zvana mammai un jautā, ko darīt. Nespēju tādas mātes meitiņas saprast. Ja es katru reizi zvanītu savam tēvam, teiksim, kad nevarētu izdomāt, ko lai šodien velku mugurā, viņš skaidri un gaiši man pateiktu, ka neesmu pie pilna prāta. :D Ir jāspēj izkrist no tās ligzdas, nekur tāpat nevar likties. Tai pat laikā jāpatur prātā doma, ka mājas un vecāki vienmēr būs tie, pie kuriem varēsi atgriezties, kad tev šķitīs, ka dzīve apgriezusies kājām gaisā.