vardarbība

Un ja vēl kādai ir šādas problēmas - rakstat. Man ir ideja izveidot slēgto tēmu cietušām sievietēm un tām, kuras nemāk tikt laukā no šīs bedres, jo svarīgi ir runāt un svarīgi ir zināt, ka neesi viena.

piereģistrējos tikai tāpēc, lai sazinātos ar Tevi - ja to vēlies! Varu pateikt tikai vienu lūzuma punkts ir pirmais sitiens, pirmie draudi, pirmā ņirgāšanās!. Pamet, bēdz prom. Paskaties spogulī un sev pasaki - es sevi pārāk mīlu, lai ļautu tā izturēties pret sevi. Tā nav mīlestība, ja kāds Tevi ir spējīgs ietekmēt fiziski vai emocionāli - tās ir bailes no tirāna puses, ka viņš var pazaudēt Tevi. Jo tirānam ir zema pašapziņa un viņš baidās palikt viens kā arī nemāk savādāk iegūt to ko vēlas. Un mūsu cietēja(arī upura) statuss to pieļauj. Mēs, kas ciešam burtiski izstarojam bailes un pakļaušanos līdz ar ko piesaistam šādas personas. Ja vēlies raksti privāti - man meitenei, kura pašreiz ar galvas traumu, zilu aci, sadauzītu degunu, bet nu jau policijas aizsardzībā, ir izgājusi cauri šim murgam.
Parunāsim, vienai Tev var būt ļoti grūti salauzt šo apburto loku - es to izdarīju vēl dzīvai esot. Nezinu gan kā būs tālāk. Man ir bailes, bet pirmais solis ir sperts.

Samaara, es vienreiz uzdūros tādam kā pieredzes rakstam par vardarbību attiecībās, un man īpaši iekrita acīs punkts, ka parasti tā parādās pēc kāda notikuma, kas upuri it kā "piesien" varmākam, jo viņš saprot, ka nekur jau neliksies... Diemžēl visbiežāk tā ir grūtniecība vai bērna piedzimšana. Es to tik ļoti piefiksēju tāpēc, ka man draudzenei bija tieši tāda situācija - viņa palika stāvoklī (grūtniecība gan ātri pārtrūka) un pēc laika kādreiz tik jaukais vīrietis sāka viņu iekaustīt. Ar katru reizi stiprāk. Es to puisi nepazīstu, tāpēc nezinu, vai viņam bija kādas kretīniskas izpausmes jau pirms tam. Gan jau bija, bet viņa to nepamanīja.

.Pavēlnieks, kura vieta konkrēti šajā diskusijā liecina, ka VISAS?

Citātus studijā! Citādi atkal tukšs apgalvojums, ka:

par kosmietēm šī diskusija liecina

To ka visas ir tupas gold digeres

Un nez ko par kosmietēm šī diskusija liecina :-D

To ka visas ir tupas gold digeres :-D pārējais jau ir po.huj, ka tik vecis bagāts un ir status sabiedrībā. :-D

To diemžēl ne vienmēr var sākumā pamanīt. Pirmos trīs mēnešus mums arī viss bija kārtībā, bija mīļš, rūpīgs, vienkārši super vīrietis līdz brīdim, kad ikdienas pāakstīšanās ar knaibīšanu un košanu pārvērtās līdz tam, ka lūdzos, lai beidz un, ka nespēju vairs paciest, ka sāp.
Nemaz nerunājot par morālo teroru. Kad cilvēks acīs skatoties tā arī pasaka - es gribu, lai tev sāp.

Ja tu nezini kā aiziet, vari droši zvanīt uz Resursu Centru Marta - 80002012, tur ir zinoši cilvēki, kas atbalstīs un ieteiks reālus rīcības variantus. Esi stipra un mīli sevi!

man sadas attiecibas bija divus gadus. no sakuma viss bija forsi, bet velak saakās.. protams milestiba no manas puses vairs nebija nekada. bija bail izbeigt, bija, bet sapratu ka tas vienreiz ir jadara un ari izdariju.. protams pectam neskaitaamas vestules draugos , gan ar draudiem, gan ar tekstiem - milu, nevaru bez tevis dzivot, gaidiisu tevi kautvai visu muuzu, mees vel tiksimies, un tada garaa.. nujau teju pusotrs gads pagaajis kops pametu vinu. vel pa retam paraadaas kada vestule bet reti. un jaa paskiiros taadaa veidaa, ka vnk aizbraucu uz angliju. pateicu vinam, ka braucu stradaty un vienaa dienaa arii aizbraucu. un pec dazaam dienaam uzrakstiju ka viss cauri.. nu tada zinaa man stulbi tas, ka vins zin kur latvijaa dzivoju, bet kad esmu latvijaa, tad uz to pilseetu kur dziivo vins es vnk nebraucu, lai gan man tur ir draugi..

Ok, psihotrauma var būt izņēmums, kad tiešām cilvēks izmainās pa 180°, tomēt vairumā gadījumu tie cilvŗēki ir kretīni jau no paša sākuma. Ja ne pret sievieti, tad pret citiem apkārtējiem, kaut vai pārdevēju veikalā.

Samaara
nevar gan noteikt. mana gadijuma tas parādijas pec berna piedzimšanas.es sēdēju visu laiku mājas ar bernu-nestrādāju...
fuu tas bij murgains posms-fuu negribas atcerēties,lai gan viņš joprojām ir manā dzīvē kā berna tēvs un kā tēvs ir labs,bet kopā dzīvot fui nee...:-|:-)

Jāizplāno kā (galvā, nekādu taustāmu pierādījumu, ko vinš varētu atrast, pirms Tu esi gabalā) un jāiet prom.
Tādus draudus kā "es tevi mierā nelikšu" vai ja "aiziesi, salauzīšu tev abas kājas" nav jāklausās. Vardarbīgās attiecībās galvenais ierocis ir bailes, reāla, fiziska darbība ir tikai otrajā plānā. Ja baidīsies, nekur neiesi un viņš būs panācis savu. Ja aiziesi, vēl kādu brīdi pazvanīsies, pameklēs soctīklos un viss.
Aiziet ir vienkāršāk, nekā domā, ja vien nu tiešām nav tā, ka saista laulības līgums un bērni.
Bet nesaprotu, kur jūs vispār tādus mežoņus atrodat? (t) Nevar taču būt, ka tādu uzvedību jau no sākuma nevar objektīvi novērtēt. Mazāk sapņu pilīm ticēt vajag, ko stāsta un vairāk skatīties uz darbiem un kā izturas pret apkārtējiem.

Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs

Ja ir fiziskā un emocionālā vardarbība, kā arī necieņa un meli, tad diez vai tur ir kāda mīlestība.

Saistīja tikai berns... dzivojām kopa 5 gadus.. berna dēl 1 gadu mocījos-nezināju kā aiziet... domāju,igi un dikti visādus variantus.. tad kādā tiešām saulainājā diena pazvaniju-tētim lai atbrauc man pakaļ. paņēmu bernu un aizgāju...veel vairāk kā pusgadu bij tas pats(morālā,draudi utt) kaut arii dzivojam atsevišķi..bet tad nez kas notikaas lika mani mieraa...(atleca smadzene :D )
un tagad ir pagajuši divi gadi jūtos fantastiski..(l)


P.S. šādu dzīvi es nenovēlu nevienai..

(t)

man bija pirmās nopietnās attiecības ar pusi viss sākumā bija ideāli beigās viņš mani pazemoja gan garīģi gan fiziski bet vairāķ fiziski novilkām kopā gadu bet nu pēdējie mēneši bija vāks vienu dienu viņš man kērās pie rīkles tas bija viss sapratu ka esmu pelnijusi ko labāku saģērgos un aizgājuar to viss beizās!

Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs.

Tieši tas, ko rakstīju.. ka bieži vien attur no pārmaiņām neticība labākai dzīvei. Bet viss ir iespējams. Arī Tu esi pelnījusi būt laimīgai attiecībās :)

cormeum, agrāk ar viņu bija trakāk. Tagad viņš "it kā" ir labāks, bet tas, kas man ir iekšā, visa tā sāpe, dusmas, aizkaitinājums, neticība un viss pārējais, man neļauj vairs saskatīt labo, ko viņš ARĪ dara. Viņš man dod visu, ko vēlos, bet man nepietiek, jo nevaru aizmirst veco. Vienkārši nespēju piedot viņa vairākkārtējo rīcību. Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs. :'-( Protams, saprotu, ka ir vēl daudzi vīrieši. Bet jūtu, ka šī trauma man sekos arī turpmākās attiecībās. (t)

mvk, visu ir iespējams arī pārtraukt. Tu taču saproti, ka pēc 10 gadiem viņš visticamāk nekļūs par ideālo vīrieti ...

Kāpēc vispār iesaistījos ar viņu :'-(:'-(:'-(

Cilvēks ir izturīgs un diemžēl ir spējīgs sadzīvot ar grūtībām. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc sievietes nemūk prom no tādām attiecībām. Eksistējot ''mēslos'' droši vien zūd arī ilūzija par skaisto dzīvi :)