Īstais laiks ir tad, kad sieviete jūtas pārliecināta, ka ir īstais laiks. Par to, kad ir īstais laiks bioloģiski, lai spriedelē ārsti.
Mēs pieaugam dažādi. Kādai jau 18 gados ir nobrieduša cilvēka domāšana, citai jau 35 un vēl liekas par agru.
Ja šķiet, ka bērns ir traucēklis, lai baudītu dzīvi, tātad vēl ir par agru. Tām, kam miegs līdz pusdienas laikam katru dienu ir svarīgs, ir par agru, arī no tā ir jāizaug. Kamēr nespēj priecāties par to dzīvībiņu, ko esi radījusi un to, kā mazais priecājas par katru sīkumu, ko viņam iemāci, bet redzi tikai pamperu kaudzi, negulētas naktis un neapmeklētu teātra izrādi, jo mājās ir bērns, neesi gatava.
Bērns nekam netraucē. Jā, lai ietu uz teātri vai klubu, ir jāizdomā, kam bērnu atstāt, taču, ja esi bērnam gatava, tad jau proti saplānot savu dzīvi un zini, ka iesi uz koncertu tajā un tajā datumā, uz teātri attiecīgi citā un laicīgi vari ieplānot, kas mazo šajā laikā pieskatīs. Vienīgais, no kā ir jāatsakās, kad uzrodas bērns, ir spontānas idejas. Arī ne visas, bet daļa. Vairs nevar nakts vidū izdomāt iet ballēties, taču apmeklēt kādu izstādi ar ratos guļošu bērnu, jo pēkšņi tā sakārojās var. Viss atkarīgs no tā, cik sakārtota ir pašas dzīve.
Tas, kāds blakus ir vīrietis, arī ir svarīgi. Ja šķiet, ka nevarēsi atstāt vīrietim bērnu, lai aizietu uz manikīru, jādomā, vai šis vīrietis ir piemērots ģimenes veidošanai.
Ticu, ka tām, kas uzskata, ka bērni ir tikai problēmu kaudze, ir šāda pieredze no draudzenēm. Tas nozīmē, ka draudzenes nav bijušas gatavas bērnam. Var jau teikt, ka bērniņš bija gribēts un plānots, taču pati attieksme jau norāda uz to, ka tā nav. Pat tad, ja tiešām plānots, lēmums nav bijis pārdomāts.
Bērns ir kas tāds, kam nav tāda pareizā/nepareizā laika. Viss ir vienkārši - ja liekas, ka bērns ko atņems, nevis dos, tātad vēl nav laiks. Ir sievietes, kurām šis laiks nekad nepienāks, bet tas viņas nepadara par sliktākām vai nevērtīgākām. Pirmkārt mēs katra esam cilvēks un tikai tad mātes/uzņēmējas/skatuves zvaigznes/jebkas cits. Dzīvojot pēc stereotipiem, laimīgs nekad nebūsi. Ja neredzi savā dzīvē vietu bērnam, nedzemdē. Nemaitā dzīvi ne sev, ne tam mazulim. Un nospļauties, ko saka draudzenes, radi, kaimiņi un kolēģi, nav viņu dzīve, nav viņu darīšana.
Man ir 27. Ir izglītība, darbs, lielisks vīrietis un superīgs bērna tēvs. Man ir labi. Manai māsai ir 31, bērna nav un nav plānā, bet arī viņa ir laimīga.
Kaut kādā mērā piekrītu tām, kas saka, ka daudz maina tas mirklis, kad rokās iedod to mazo brīnumiņu un vienīgais, kas viņu interesē, esi Tu, bet arī tas ne visām nostrādā, tā, ka - nav pareizā laika, ja nav pareizās attieksmes.
526
