Cau, meitenes. Atvainojos, ka nav garumzimju. Sogad beigsu bakalaurus un jau labu laiku visi mani tirda ar studijam talak, magistros. Jau labu laiku sliecos uz to, ka studijas turpinat nevelos jo magistram sava nozare jegu nesaskatu. Velos vasara sakt stradat sava nozare un uzsakt kopdzivi ar draugu. Vecaki tikai to vien dara ka runa par magistru, cik tas ir svarigi un nozimigi, ka vajag visu nokartot tagad ar vienu piegajienu, ka velak bus gimene, berni un tam neatliks laika. Ar pratu jau saprotu, ka varetu vel nomocit tos 2 gadus, bet mani ne vairs saista Riga, ne dzive tur, jo gan draugs, gan gimene atrodas cita pilseta. Sis, pedejais studiju gads, man morali ir loti gruts, visu daru pedeja laika, tads apnikums pret visu, beee. Vecaki vel uzskata, ka es vel pardomasu, jo tas ir vinu sapnis - izskolot savu vienigo bernu. Vini pat finansiali ir gatavi atbalstit, tikai lai macos. Bet liekas, ka mana passajuta taja visa vispar neko nenozime. Saviem vecakiem esmu no sirds pateiciga, ka vini mani sos gadus ir uzturejusi un atbalstijusi, bet jutu ka pietiek. Gribu sakt pati savu dzivi, tikai nez kapec mani ir sausmiga vainas apzina, jo zinu, ka tad kad pateiksu gala lemumu pavasari, vini bus mani loti vilusies. Ka tikt no tas vainas sajutas vala? Man vairs pat nav domu ka vel savu viedokli argumentet, ka studijas nevelos turpinat:-/
20
