Tava ģimene - attiecības, nākotne.

Kārtojam attiecības-8 martā ir iemesls to darīt.
Cilvēki ,kuri ir apmierināti ar attiecībām:-Pāri ,kuri iet gulēt vienā un tai pašā laikā. Laimīgi pāri izvairās iet gulēt dažādā laikā-parasti to dara kopā.Nav svarīgi ,vai kādam ir agri jāceļas vai ne.
-Laimīgi pāri attīsta kopējas intereses. Kad pirmais trakums pāriet, parādās doma,ka lai būtu abiem labi -ir jābūt kopējām interesēm.Ja nav -tad jāattīsta.
-Abi,kad iet pastaigāties,tura viens otru aiz rokas.Ļoti svarīgi ir būt kontaktā ar partneri.Ja Jūs ejot pa pilsētu to nedariet -drīz gaidāma šķiršanās.
- Abi māk dusmoties un viens otram piedot,tad patiešām abi ir laimīgi.Ja to nedara -drīz būs šķiršanās.
-Abi pievērš uzmanību ,ko partneris dara pareizi.Trūkumus var atrast jebkuram.Tikai priekš kam?
-Viņi satiekoties apkampjās.Cilvēka ķermenim ir' atmiņa'Jo biežāk apkampjamies ,jo patīkamāk to darīt.
-Viņi atkārto 'es tevi mīlu' un 'novēlu labu dienu'.Tas palīdz paciest vienam otru,strīdi samazinās.
-Viņi saka 'ar labu nakti'.Tas lēti maksā,bet dod stabilu efektu
-Vini bieži sazvanās pa telefonu.Pazvanīt uz ofisu un uzprasīt 'kā iet'-laba metode uzlabot garastāvokli.
-viņi pieskarās viens otram.Nekautrējieties viens otru aiztikt ar rokam,citām ķermeņa daļām publiskās vietās.Tas pastiprina saiti ar partneri.
Turpinājumā...Laimīgi cilvēki ir atraduši ,zin savus ieradumus un tie stiprina ģimeni.
http://www.astral-temple.com/lv/blog/varis-2/1049-kartojam-attiecibas-8-marta-ir-iemesls-to-darit/
Rakstiet [email protected]

bet zemapziņā ir uzkrājušās domas, sāpes, redzētais, izjustais, un tas netieši un it kā nemanāmi, bet tomēr zīmīgi ietekmē cilvēka domāšanu un viņa dzīvi kopumā.

++
Ir jaapaiet tiesaam ilgam laikam ,lai tas cilveeks,kuram bija taa saapee gimenee ,"atveselotos".Reizeem tas notiek,bet reizeem tas nenotiek...ietekmee visu dziivi.

Daudzas te īsti neuztver domu. Protams, ka lielu daļu savas personības cilvēks izveido pats un nevar visā vainot apkārtējos, bet vecāki ir ļoti nozīmīgs posms cilvēka attīstībā un rakstura veidošanā, un tas viss notiek zemapziņā. Pilnīgi noteikti kāds teiks, ka ''man nebija tēva/mātes, bet man tas neko neietekmēja, neko nejūtu, viss ir ok, man ir normāla ģimene tagad un nav nekādu problēmu'', bet zemapziņā ir uzkrājušās domas, sāpes, redzētais, izjustais, un tas netieši un it kā nemanāmi, bet tomēr zīmīgi ietekmē cilvēka domāšanu un viņa dzīvi kopumā.

Mans draugs arī ir audzis bez tēva. Vai māte viņu audzināja? Tā laikam īsti nevar arī teikt. Audzināja vecmamma, kad viņa nomira, rūpējās viņa vecākā māsa.
Vienu reizi viņš man sen jau izteicās, ka man vismaz ir abi vecāki, tad es sapratu, ka ir bijis grūti, ka ir bijuši pārdzīvojumi dēļ tā, ka nav tēva bijis. Kad jautāju, vai ir pārdzīvojis par to, atbildē bija tikai trīs vārdi- pie tā pierod. Viņš nav memmītis vai mīkstais, jo vienmēr viss ir bijis jāsasniedz pašam. Viņš ļoti ciena sievietes, kaut māte ir tāda, kāda ir.
Jā, viņam ir mainīgs garastāvoklis, mēdz būt sarastisks, bet tas ir raksturs, arī cilvēkiem no pilnām ģimenēm ir tādi raksturi.

Agrak, protams, mazak skiras

nu, diez vai.
Gandrīz visu manu draugu un paziņu vecāki ir šķīrušies.

Tajā brīdī, kad atzīsti, ka viss ir paša rokās, piedod mammai un tētim viņu kļūdas un trūkumus, viss kļūst daudz vienkāršāk. Reflektē par savu rīcību, motīviem un koriģē attiecīgi.

+++

Es esmu augusi ar mammu.
Grūti ir veidot attiecības, grūti ir uzticēties otram, jo bail, ka vīrietis nepiekrāps un neaizies kā mans tētis.
Varu teikt, ka tas ietekmē dzīvi ļoti. Jo reizēm tā trūkst tētis, ko apķert un pateikt cik ļoti mīlu, trūkst viņa blakus, sāp sirds redzet bildes, cik laimīgs viņš ir ar to otru ģimeni, gribas lai laimīgs ir ar mums.
Tādas ir manas sajūtas, kas liek raudāt man, jo tētis man bērnībā bija vissmīļākais, 10. Gadu vecumà viņš aizgāja, tagad man ir 19, un viņam ir vienalga par mani jau 4us gadus, nesatieku vispār viņu vairs, kā jaunā sieva parādījās.
Skumji, jo man attiecības izveodot ir grūti, bet ja izveidojukā tagad, tad sāp sirds par katru kašķi, jo bail, ka pazaudēšu arī šo cilvēku kuru mīlu.

Šī diskusija riktīgi besī. Mans brālis ir audzis līdz 18 gadiem pilnā ģimenē un ir pilnīgs memļaks.
Es savukārt, esmu ar spēcīgu raksturu. NU UN.

Pilnīgi stulbas tās kuras saista balss pacelšanu ar šķirtām/pilnām ģimenēm. Nu nav uz pasaules tikai viens ietekmējošs faktors :D

bet dažreiz redzu sievu nervozu, var uzkliegt brālim, pavēlēt, sajūta, ka nav audzināšanas pamata ģimenē bijis, jo brālis ir mierīgs un strādīgs, nekad nekliedz, nedusmojās, savaldīgs.

Tieshaam? Tas nopietni? Sanaak, ka sieva ir nervoza, var uzkliegt tavam braalim, jo vinjai nav bijis teevs un tas uzreiz noziime, ka nav audzinaata?
Atvainojos, ja ne taa sapratu, bet, ja sapratu, kaa sapratu, tad pirmo reizi atljaushos buut rupja - Idiotisms! (Droshi vien sho pateicu, jo esmu augusi bezteeva gjimenee un neesmu audzinaata!)

Man šķiet, ka nav tik būtiski, vai ģimenē vecāki ir šķirti, kā tas - kādas vispār ir attiecības vecākiem savā starpā un ar bērnu. Daudzi pieļauj tieši to kļūdu, ka izšķiras un "saiet ragos", sākas kaut kādas varas dalīšanas un zīmēšanās bērna priekšā, citos gadījumos pati sieviete panāk, ka vīrietis ar bērnu vispār nevar tikties. Uzskatu, ka šādos gadījumos arī rodas tā kropļotā uztvere zemapziņā. Ja vecāki spēj izšķirties un turpināt cienīt viens otru, abi pavadīt laiku ar bērnu, tad tas noteikti ir daudz labāk kā, ja dzīvotu kopā, bet nebūtu mīlestības, visu laiku nesaskaņas, aizmuguriska krāpšana. Tā kā viss atkarīgs no cilvēkiem.

Krista21 +++

Nu, jūs kā tādas jocīgas brīžam! Tapēc jau cilvēks ir pieaudzis, ka uzņemas atbildību par savu dzīvi un rīcību! Protams, ka vienkāršāk vainot mammu un tēti nekā savu nenobriedušo personību. Tajā brīdī, kad atzīsti, ka viss ir paša rokās, piedod mammai un tētim viņu kļūdas un trūkumus, viss kļūst daudz vienkāršāk. Reflektē par savu rīcību, motīviem un koriģē attiecīgi. Nav viegli, bet no otras puses, arī 30 gadu vecumā sēdēt peļķē un bimbot, ka tētis un mamma ir tādi un šitādi arī nav viegli :-D

Memmiishus veido maates attieksme, nevis maates attieciibu statuss. Ja maate gaida, ka deels buus vinjas viira aizvietojums un netaisaas paarraut nabassaiti, tad ir kaa ir.
Veel briesmiigs liekaas tas moments, kur gjimenees pashas maates beerniem saka, ka puisiishi driikst peec skolas seedeet un atpuusties kaa to dara teevs, bet meiteniiteem ir jaaberzj kopaa ar maati griidu, jaapienes eediens pie galda, jaatdod teevam un puisiishiem labaakais gabals utt. Tad nu tie puisiishi izaug un sagaida, ka sievas pie pilnas darba slodzes vinjus aptekalees.
Es savam viiram uzreiz pateicu - ar muusu beerniem nekaada dzimuma skjiroshanas nebuus. Abu dzimumu beerni gan maacees eest uztaisiit, gan riepu nomainiit.

Gan es, gan mans draugs esam no šķirtām ģimenēm. Kas attiecas uz mani, es neizjūtu tēva trūkumu un neuzskatu, ka, tikai mātes audzināta, es mazāk zinu, saprotu par attiecībām. To pašu varu attiecināt uz savu draugu. Uzskatu, ka nesavaldība u.c. šeit pieminētās lietas nav skaidrojamas ar nepilnīgu ģimeni.

bet dažreiz redzu sievu nervozu, var uzkliegt brālim, pavēlēt, sajūta, ka nav audzināšanas pamata ģimenē bijis, jo brālis ir mierīgs un strādīgs, nekad nekliedz, nedusmojās, savaldīgs.

Šim gan nepiekrītu, es esmu augusi pilnā ģimenē, normāli vecāki, māsa, brālis. Un es arī mēdzu būtu nervoza, nesavaldīga un mēdzu pacelt balsi. Turpretī mana māsa tā neuzvedas nekad. Nedomāju, ka Tavas brāļa sievas uzvedības sakne meklējama neesošā ģimenes pamatā. Iespējams vienkārši tāds raksturs, temperaments.

Protams, ka vispār ģimene, audzināšana ietekmē to, kāds cilvēks izaug, bet, manuprāt, mums ir veicies, ka augam sabiedrībā, ja tā labā piemēra trūkst ģimenē, ir iespējams to gūt citās vietās. Nav jau tā, ka cilvēks paliek pilnīgā tumsā kaut kādā ziņā, ja ģimenē kaut kā trūkst.

Man šķiet, ka arī pilnīgās ģimenēs izaug memmīši. Viss ir atkarīgs no tā kāda ir audzināšana ģimenē. Ir tādas ģimenes, kur vīrišķību ieaudzina caur kaunināšanu - kas tu par vīrieti, ja māsai jāiznes miskaste; kas tu par vīrieti, ja mamma māk labāk iedzīt naglu sienā utt. Īpaši, visi šie - kas Tu dienās būsi par tēvu, kas tu būsi par vīru... Audzinot bērnus ir ļoti svarīgi likt viņiem pieņemt lēmumus, parādīt, ka pieņemtie lēmumi vainagojas ar panākumiem, tāpat visām rīcībām ir sekas. Problēma, manuprāt, ir nevis pilnās vai nepilnās ģimenēs, bet pieejai audzināšanā. Daudzi nespēj uzņemties atbildību vai pienācīgi veidot ģimeni nevis tādēļ, ka tēvs ir bijis slikts paraugs vai nav bijis vispār, bet tādēļ, ka viņi nespēj atrast pareizās atbildes uz dzīvē svarīgiem jautājumiem. Viņos netiek sēta uzticība sev. Tādēļ pieaugot viņiem rodas duālas izjūtas par to kāda ir viņu loma šajā dzīvē. No vienas puses viņi sev jautā - kas es esmu par vīrieti, ja man nav sievas; no otras puses - kāds es spēšu būt vīrs, ja mamma naglu sienā iedzina labāk. Ir bail riskēt, jo rodas neapzinātas bailes no atkārtota scenārija dzīvē. Sieviešu ļoti lielā kļūda ir pieprasīt no attiecībām vīrieti un darīt to tādā formā, kurā vīrietis nevis tiek stimulēts būt par vīrieti (atstājot vīrišķīgu iespēju kļūdīties), bet tiek uzstādīts ultimāts - ja Tu nevari to un to, kas Tu esi par vīrieti.

Es domāju, ka tas kādā ģimenē esam aguši ir ļoti svarīgi, bet es uzskatu, ka pāri tam vai ir bijis paraugs vai nav stāv jautājums - vai vīrietis ir spējīgs ļauties tai drošībai, kuru spēj sniegt viņa sieviete un kāpt pāri saviem pārdzīvojumiem jūtoties droši par savām pozīcijām jaunajā ģimenē.

Es domāju, ka ģimene noteikti ietekmē bērnu, praktiski esam viņu spogulis. Vai vismaz daļēji kaut ko no tā gūstam. Es ar kolēģi to esmu runājusi, un viņa ir teikusi, ka ja būtu bijusi gudrāka noteikti novērtētu vīrieša ģimeni pirms veidotu attiecības un ģimeni, jo tā neizdarīja un pēc 10 - 20 gadiem tas spiežas pa visām vīlēm, ja vīrietim ģimene ir bijusi nepilnīga, tas parādās visbiežāk ikdienas dzīvē, un praktiski izmainīt to nespēj.

Nu, nebija jau arī senākos laikos attiecības vienmēr tik laimīgas, vienkārši šķiršanās bija ekonomiski un vēl dažos citos aspektos daudz grūtāka, tāpēc ar daudz ko vairāk samierinājās.

Jā, šis man atgādināja.
Piemēram, Itālijā vispār iespējams kluva škirties tikai 1970 gadā, diezgan interesanta tema,
risinajums galejos variantos, ja vīsrs pieker sievu krāpjot in flagranti, nogalinot vinju, pasez 18 menesus cietuma, jo vainas mikstinosi apstakli, bet vismas esi brivs no sievas

Par so ir ari filma, laba komedija, Germi - Divorzio all'italiana / Divorce Italian style
8-)



Par tēmu, pirms kāda laika ārzemju zinās dzirdēju ierosinājumu, lai vispār bērniem būtu saskarsme ar kādu vīriesša piemēru/figūru, skolās kā palīgskolotājus uz laiku pienems viriešus. Jo skolās lielākoties skolotājas ir ariī sievietes. Un bērns daudz laika pavada skolaā vai mājās, nez vai tas ko dos un mainīs.

Nez kāpēc iedomājos par deputāta Parādnieka sievu - viņa dzīvo ar vīru, nešķiras, lai gan viņš paralēli laidis ar citu, uztaisījis bērnu, kuru tagad sievai jāuzņem savā ģimenē un jāaaudzina kā savējo.

Es, kad par Parādnieku izlasīju, maigi sakot, biju šokēta. Okey, viņš man nekad nav simpatizējis, bet, esot publiskai personai, turklāt, deputātam, kas pārstāv "nacionālās vērtības"(kāda ironija!:D), publiski atklāt laikrakstam, ka viņam praktiski ir mīļākā un, ka tas bez maz vai esot normāli!
Mana skatījumā viņš gan sevi, gan savu sievu un bērnus pazemoja!
Un kāds kontrasts-tajā pašā žurnālā intervija ar Ilzi Jurkāni, kas ar tādu pāšcieņu ir spējusi iziet no līdzīgas situācijas!
Ok, bet šī jau ir nedaudz cita tēma..

Agrak, protams, mazak skiras,'jo sievietei tas bija liels negods, kur nu vel palikt vienai ar berniem. Tadu jau uzskatija par lietotu un otrreiz reti, kad apprecejas. Viriesam ar jau nemaz tik viegli negaja, lai atrastu otru sievu. Turklat, laulatos biezi vien saistija lielas saimniecibas, kuras izputesanu neviens nevelejas. Gimenes auga daudz berni, kas ari daudz ko nozimeja.
Es ari biju lasijusi so rakstu un gandriz visam piekritu,. Taja raksta doma bija tada, ka, ja nav teva, delam ir jabut kadam piemeram, kaads ir virietis. Tas ir vissvarigakais. Mani un brali ari uzaudzinajusi mammma viena. Ja, vinai bija viriesi, bet ne tadi, kurus vareru uztvert par piemeriem. Jau tagad savos 20 gados bralis nemak pat naglu iedzit siena. Nu nav tads izteikti viriskigs. Ok, pagaidam attiecibu izveide tas vinam netrauce, bet biezi esmu vinam macijusi cienu pret sievietem uhn vispar cilvekiem, jo tevs audzinasana nepiedalijas, bet mate to darija nepareiziem lidzekliem lidz gala rezultata vins vinu neciena. Un neprot pareizi izradit uzmanibu sievietem.