Es esmu augusi ar mammu.
Grūti ir veidot attiecības, grūti ir uzticēties otram, jo bail, ka vīrietis nepiekrāps un neaizies kā mans tētis.
Varu teikt, ka tas ietekmē dzīvi ļoti. Jo reizēm tā trūkst tētis, ko apķert un pateikt cik ļoti mīlu, trūkst viņa blakus, sāp sirds redzet bildes, cik laimīgs viņš ir ar to otru ģimeni, gribas lai laimīgs ir ar mums.
Tādas ir manas sajūtas, kas liek raudāt man, jo tētis man bērnībā bija vissmīļākais, 10. Gadu vecumà viņš aizgāja, tagad man ir 19, un viņam ir vienalga par mani jau 4us gadus, nesatieku vispār viņu vairs, kā jaunā sieva parādījās.
Skumji, jo man attiecības izveodot ir grūti, bet ja izveidojukā tagad, tad sāp sirds par katru kašķi, jo bail, ka pazaudēšu arī šo cilvēku kuru mīlu.