Tava ģimene - attiecības, nākotne.

Ir jau vēl arī atšķirība tajā, vai, ja ģimene ir šķirta, bērnam tiek abu vecāku uzmanība un mīlestība. Piemēram, manā situācijā, lai arī vecāki nedzīvo kopā, tētis mani tāpat ļoti mīl, žēlo un lutina, nekad neesmu izjutusi viņa mīlestības trūkumu, vienīgi ģimenes kā viena veseluma kopā būšanu, tas gan man ir pietrūcis. Savukārt, manai draudzenei, kurai arī vecāki ir šķīrušies, bet tēvs kā aizgāja, tā vairs nav rādījies, ne atbalstījis, neko, nu tur ir savādāk, viņai ir liela neticība vīriešiem, ģimenei un divu cilvēku mīlestībai.

Esmu uzaugusi ģimenē, kurā ir bijis pamatīgs emocionāls terors no tēva puses. Līdz ar to man pret viņu ir izveidojušās ļoti negatīvas emocijas, kuras ir ļoti dziļi iesakņojušās un ar kurām cenšos tikt galā. Laikam zemapziņā baidos no vīriešiem, pat nicinu tos (Kaut gan apzinos, ka daudzi ir lieliski).
Manam tagadējam draugam ir perfekta ideālā ģimene. Viņš ir ļoti mīļš, gādīgs, iejūtīgs, visu laiku izrāda emocijas. Es esmu ar biezu ādu, it kā skarba, emocionāli grūti pieejama, ar grūtībām atveros. Tas, protams, rada noteiktas problēmas, man ir kompleksi un bažas, ka es tikai čakarēšu šo cilvēku ar saviem tarakāniem un rētām.
Bet no otras puses, varbūt tā ir liela dāvana, kuru nedrīkst laist vaļā..

Jackie, man ilgi bija lidzigi, ari virietis lidzigs Tevis aprakstitajam. Ari tas pasas saubas maca. Nelaid vala, ta tik ties am ir davana Tev tikai vajadzigs laika,lai iemacieties to pienemt

Žizele, paldies!:)

Jackie-

Bet no otras puses, varbūt tā ir liela dāvana, kuru nedrīkst laist vaļā.

noteikti nelaid valaa!Man bija liidzigi pirmaa lauliibaa, nenozeeloju "nevienu minuuti",pati izmainiijos toreiz uz labo pusi...
Man arii pietruuka teetis.Varbuut tiesi taapeec loti labi juutos lauliibaa ar vecaaku viirieti.Man patiik ,ka par mani ruupeejaas,gaadaa.

izmest un paņemt jaunu, nevis salabot jau esošo.

Nu, nebija jau arī senākos laikos attiecības vienmēr tik laimīgas, vienkārši šķiršanās bija ekonomiski un vēl dažos citos aspektos daudz grūtāka, tāpēc ar daudz ko vairāk samierinājās. Es nedomāju, ka vienmēr var un vajag kaut ko labot, ir dažādas situācijas dzīvē.

Es uzaugu bez mātes un bez tēva. Ar vecmāmiņu, kura mani šausmīgi ienīda. Un kas no manis ir sanācis - tagad man ir pašai sava ģimene, vīrs un dēliņš. Un Viņi man ir paši svarīgākie dzīvē. Zinu, ka mums vienam otru ir jāciena un jāmīl un lai mazajam būtu brīnišķīgas atmiņas par bērnību, gribu viņam sniegt visu to pēc kā es kā bērns ilgojos.
Mīnus vienīgais ir tāds, ka savu dēlu es briesmīgi lutinu ( tā vismaz domā vīrs ), cenšos laboties :)

Varbuut tiesi taapeec loti labi juutos lauliibaa ar vecaaku viirieti.Man patiik ,ka par mani ruupeejaas,gaadaa.

Emmanuelle, shis jau ir viens no daddy issues simptomiem!:-D. Nezinu kā tas notiek, bet man praktiski vienmēr izveidojas ļoti labas attiecības ar daudz vecākiem vīriešiem, es kaut kā viņiem iepatīkos un man vienmēr sanāk viegla komunikācija ar viņiem. Tad vienmēr iekšēji pasmīnu, zinu no kurienes tā nāk:-D

Jackie-es te kaadreiz taa diivaini rakstu-esmu miileejusi savu pirmo viiru,miiilu otro uttBeigaas sanaak ,ka miilu abus!:-DTaa es vienmeer saku visiem,ja sos abus viiriesus vareetu salikt kopaa-vienaa veselaa,tad es laikam beidzot buutu piepildiita!
Man varbuut gruuti bija arii taapaaec,ka mamma braali daudz vairak lutinaaja,es biju taada "maza pelnruskiite" jau no 6g vecuma,bija taads liels spiediens...,kas noteikti ir kaut kur iesaknojies ieksaa veel tagad.Man noteikti bija tas saucamais "uzmaniibas truukums" gimenee.

piekrītu Elizabetes viedoklim, ka visos laikos bijušas problēmas un nesaskaņas ģimenēs, tajos pašos padomju laikos noteikti dzeršanas dēļ un tamlīdzīgi, bet šķirtās sievietes vairāk kaunināja, šķiršanos uzskatīja par negodu, tāpēc viņas sakostiem zobiem cieta. Bija daudz ģimeņu, kuras it kā skaitījās kopā, bet patiesībā katrs dzīvoja savā istabā un savā starpā nekomunicēja.
Nez kāpēc iedomājos par deputāta Parādnieka sievu - viņa dzīvo ar vīru, nešķiras, lai gan viņš paralēli laidis ar citu, uztaisījis bērnu, kuru tagad sievai jāuzņem savā ģimenē un jāaaudzina kā savējo. Es tad labāk šķirtos un neko nelabotu, nekā šādi pazemotos, izliekoties, ka viss ir ok.

Agrak, protams, mazak skiras,'jo sievietei tas bija liels negods, kur nu vel palikt vienai ar berniem. Tadu jau uzskatija par lietotu un otrreiz reti, kad apprecejas. Viriesam ar jau nemaz tik viegli negaja, lai atrastu otru sievu. Turklat, laulatos biezi vien saistija lielas saimniecibas, kuras izputesanu neviens nevelejas. Gimenes auga daudz berni, kas ari daudz ko nozimeja.
Es ari biju lasijusi so rakstu un gandriz visam piekritu,. Taja raksta doma bija tada, ka, ja nav teva, delam ir jabut kadam piemeram, kaads ir virietis. Tas ir vissvarigakais. Mani un brali ari uzaudzinajusi mammma viena. Ja, vinai bija viriesi, bet ne tadi, kurus vareru uztvert par piemeriem. Jau tagad savos 20 gados bralis nemak pat naglu iedzit siena. Nu nav tads izteikti viriskigs. Ok, pagaidam attiecibu izveide tas vinam netrauce, bet biezi esmu vinam macijusi cienu pret sievietem uhn vispar cilvekiem, jo tevs audzinasana nepiedalijas, bet mate to darija nepareiziem lidzekliem lidz gala rezultata vins vinu neciena. Un neprot pareizi izradit uzmanibu sievietem.

Nez kāpēc iedomājos par deputāta Parādnieka sievu - viņa dzīvo ar vīru, nešķiras, lai gan viņš paralēli laidis ar citu, uztaisījis bērnu, kuru tagad sievai jāuzņem savā ģimenē un jāaaudzina kā savējo.

Es, kad par Parādnieku izlasīju, maigi sakot, biju šokēta. Okey, viņš man nekad nav simpatizējis, bet, esot publiskai personai, turklāt, deputātam, kas pārstāv "nacionālās vērtības"(kāda ironija!:D), publiski atklāt laikrakstam, ka viņam praktiski ir mīļākā un, ka tas bez maz vai esot normāli!
Mana skatījumā viņš gan sevi, gan savu sievu un bērnus pazemoja!
Un kāds kontrasts-tajā pašā žurnālā intervija ar Ilzi Jurkāni, kas ar tādu pāšcieņu ir spējusi iziet no līdzīgas situācijas!
Ok, bet šī jau ir nedaudz cita tēma..

Nu, nebija jau arī senākos laikos attiecības vienmēr tik laimīgas, vienkārši šķiršanās bija ekonomiski un vēl dažos citos aspektos daudz grūtāka, tāpēc ar daudz ko vairāk samierinājās.

Jā, šis man atgādināja.
Piemēram, Itālijā vispār iespējams kluva škirties tikai 1970 gadā, diezgan interesanta tema,
risinajums galejos variantos, ja vīsrs pieker sievu krāpjot in flagranti, nogalinot vinju, pasez 18 menesus cietuma, jo vainas mikstinosi apstakli, bet vismas esi brivs no sievas

Par so ir ari filma, laba komedija, Germi - Divorzio all'italiana / Divorce Italian style
8-)



Par tēmu, pirms kāda laika ārzemju zinās dzirdēju ierosinājumu, lai vispār bērniem būtu saskarsme ar kādu vīriesša piemēru/figūru, skolās kā palīgskolotājus uz laiku pienems viriešus. Jo skolās lielākoties skolotājas ir ariī sievietes. Un bērns daudz laika pavada skolaā vai mājās, nez vai tas ko dos un mainīs.

Es domāju, ka ģimene noteikti ietekmē bērnu, praktiski esam viņu spogulis. Vai vismaz daļēji kaut ko no tā gūstam. Es ar kolēģi to esmu runājusi, un viņa ir teikusi, ka ja būtu bijusi gudrāka noteikti novērtētu vīrieša ģimeni pirms veidotu attiecības un ģimeni, jo tā neizdarīja un pēc 10 - 20 gadiem tas spiežas pa visām vīlēm, ja vīrietim ģimene ir bijusi nepilnīga, tas parādās visbiežāk ikdienas dzīvē, un praktiski izmainīt to nespēj.

Man šķiet, ka arī pilnīgās ģimenēs izaug memmīši. Viss ir atkarīgs no tā kāda ir audzināšana ģimenē. Ir tādas ģimenes, kur vīrišķību ieaudzina caur kaunināšanu - kas tu par vīrieti, ja māsai jāiznes miskaste; kas tu par vīrieti, ja mamma māk labāk iedzīt naglu sienā utt. Īpaši, visi šie - kas Tu dienās būsi par tēvu, kas tu būsi par vīru... Audzinot bērnus ir ļoti svarīgi likt viņiem pieņemt lēmumus, parādīt, ka pieņemtie lēmumi vainagojas ar panākumiem, tāpat visām rīcībām ir sekas. Problēma, manuprāt, ir nevis pilnās vai nepilnās ģimenēs, bet pieejai audzināšanā. Daudzi nespēj uzņemties atbildību vai pienācīgi veidot ģimeni nevis tādēļ, ka tēvs ir bijis slikts paraugs vai nav bijis vispār, bet tādēļ, ka viņi nespēj atrast pareizās atbildes uz dzīvē svarīgiem jautājumiem. Viņos netiek sēta uzticība sev. Tādēļ pieaugot viņiem rodas duālas izjūtas par to kāda ir viņu loma šajā dzīvē. No vienas puses viņi sev jautā - kas es esmu par vīrieti, ja man nav sievas; no otras puses - kāds es spēšu būt vīrs, ja mamma naglu sienā iedzina labāk. Ir bail riskēt, jo rodas neapzinātas bailes no atkārtota scenārija dzīvē. Sieviešu ļoti lielā kļūda ir pieprasīt no attiecībām vīrieti un darīt to tādā formā, kurā vīrietis nevis tiek stimulēts būt par vīrieti (atstājot vīrišķīgu iespēju kļūdīties), bet tiek uzstādīts ultimāts - ja Tu nevari to un to, kas Tu esi par vīrieti.

Es domāju, ka tas kādā ģimenē esam aguši ir ļoti svarīgi, bet es uzskatu, ka pāri tam vai ir bijis paraugs vai nav stāv jautājums - vai vīrietis ir spējīgs ļauties tai drošībai, kuru spēj sniegt viņa sieviete un kāpt pāri saviem pārdzīvojumiem jūtoties droši par savām pozīcijām jaunajā ģimenē.

bet dažreiz redzu sievu nervozu, var uzkliegt brālim, pavēlēt, sajūta, ka nav audzināšanas pamata ģimenē bijis, jo brālis ir mierīgs un strādīgs, nekad nekliedz, nedusmojās, savaldīgs.

Šim gan nepiekrītu, es esmu augusi pilnā ģimenē, normāli vecāki, māsa, brālis. Un es arī mēdzu būtu nervoza, nesavaldīga un mēdzu pacelt balsi. Turpretī mana māsa tā neuzvedas nekad. Nedomāju, ka Tavas brāļa sievas uzvedības sakne meklējama neesošā ģimenes pamatā. Iespējams vienkārši tāds raksturs, temperaments.

Protams, ka vispār ģimene, audzināšana ietekmē to, kāds cilvēks izaug, bet, manuprāt, mums ir veicies, ka augam sabiedrībā, ja tā labā piemēra trūkst ģimenē, ir iespējams to gūt citās vietās. Nav jau tā, ka cilvēks paliek pilnīgā tumsā kaut kādā ziņā, ja ģimenē kaut kā trūkst.

Gan es, gan mans draugs esam no šķirtām ģimenēm. Kas attiecas uz mani, es neizjūtu tēva trūkumu un neuzskatu, ka, tikai mātes audzināta, es mazāk zinu, saprotu par attiecībām. To pašu varu attiecināt uz savu draugu. Uzskatu, ka nesavaldība u.c. šeit pieminētās lietas nav skaidrojamas ar nepilnīgu ģimeni.

Memmiishus veido maates attieksme, nevis maates attieciibu statuss. Ja maate gaida, ka deels buus vinjas viira aizvietojums un netaisaas paarraut nabassaiti, tad ir kaa ir.
Veel briesmiigs liekaas tas moments, kur gjimenees pashas maates beerniem saka, ka puisiishi driikst peec skolas seedeet un atpuusties kaa to dara teevs, bet meiteniiteem ir jaaberzj kopaa ar maati griidu, jaapienes eediens pie galda, jaatdod teevam un puisiishiem labaakais gabals utt. Tad nu tie puisiishi izaug un sagaida, ka sievas pie pilnas darba slodzes vinjus aptekalees.
Es savam viiram uzreiz pateicu - ar muusu beerniem nekaada dzimuma skjiroshanas nebuus. Abu dzimumu beerni gan maacees eest uztaisiit, gan riepu nomainiit.

Nu, jūs kā tādas jocīgas brīžam! Tapēc jau cilvēks ir pieaudzis, ka uzņemas atbildību par savu dzīvi un rīcību! Protams, ka vienkāršāk vainot mammu un tēti nekā savu nenobriedušo personību. Tajā brīdī, kad atzīsti, ka viss ir paša rokās, piedod mammai un tētim viņu kļūdas un trūkumus, viss kļūst daudz vienkāršāk. Reflektē par savu rīcību, motīviem un koriģē attiecīgi. Nav viegli, bet no otras puses, arī 30 gadu vecumā sēdēt peļķē un bimbot, ka tētis un mamma ir tādi un šitādi arī nav viegli :-D

Krista21 +++