Es vienmēr brīnos par to, ka nav, ko darīt mājās sēžot..
Ok, pieņemu, ka puncis ierobežo kaut kādas smagas fiziskas nodarbes, bet reāli - ir taču tik daudz, ko darīt.. Tikties ar draudzenēm un ģimeni, iet uz baseinu, vecāku skoliņa, gatavot katru dienu ko garšīgu, iekārtot māju bērniņam, izstādes u pastaigas, pat kursi (ne apjomīgie)! Var darīt visu, ja vien veselība un pašsajūta atļauj! Būtībā, es domāju, ka tur ir jāsakārto prioritātes, jo, kad bērns spiedzims, arī taču sēdēsiet mājās un ar viņu būs kaut kas jādara.. Par bērna psiholoģiju, attīstību, apmācīšana un audzināšanu vien ir kaudzēm grāmatu, lasīt un lasīt, ja spēka nav kaut kur iet :)
Jo savādāk var gadīties, kā man tagad draudzenei - viņa ir pieradusi pie darba, studijām, šobrīd pēdējais mēnesis rit un viņa ļoti daudz šausta sevi par to, ka nespēj visu darīt tik lielos apjomos kā pirms tam (nogurums liels). Un tas viss ir garām, jo cieš tikai pati un bēriņš.
208
