Rakstu tikai dzeju,esmu sapratusi,ka neprotu domas plaši izvērst.Man tā iedvesma ir mirklīga,tad nu arī pats rakstītais-īss,mirklīgs.
Vienu gadu tiku uz Aicinājuma nometni,personīgu iem.dēļ nesanāca tomēr aizbraukt,tas laikam ir vienīgais ko tā patiešām nožēloju līdz šim dzīve,tas man bija sapnis :) Tāpat senāk kaut ko publicēju KF,kad tāds vēl pastāvēja,piedalījos šādos tādos dzejas lasījumos.Un tad..pirms apm.gadiem 4-5 pārstāju. Krasi dzīve mainijās,atsāku pavisam nesen. Ko ar to iesākt-nezinu,ir šādi tādi mērķi,tomēr neesmu pārliecināta vai vēlos savu iekšējo pasauli rādīt..un vai vajag.Jo ļoti ilgu laiku mocijos ar domām par un ap to,ko tu,kā cilvēks,kas savus darbus padari publiskus,ar to nodod tiem,kas to pēc tam saņem.Vai tiešām tas,ko tu dosi būs ar + zīmi,jo gana daudz negāciju jau tā ir apkārt. Ticu gan,ka šādas domas nenomoka tos,kuru darbi ir vairāk tomēr gaiši un kopumā dod pozitīvu sajūtu. Par savu rakstīto neesmu pārliecināta.
Tad nu ņemos savā nodabā :)