Katru reizi, kad par to atcerējos, atgādināju sev, ka tad es vienmēr cilvēku atmiņās paliktu vāja. Kā cilvēks, kurš nebija pietiekami stiprs, lai panestu dzīvi.
es tieši tādā veidā esmu par to domājis. kā izdarīt pašnāvību lai citus netraumētu. škiet ka labākais veids būtu veikt letālu injekciju kkur ne mājās, tā lai nevienam pazīstamam nav jāatrod mans ķermenis.
Nē, nekad neesmu par to domājusi. Tik vien kā vienkārši par tēmu "kas ir pašnāvība?" un "vai es to fiziski spētu izdarīt?". Taču nekad nav nācis prātā, ka būtu tas jādara kāda iemesla dēļ.
Jā un par to domāju nevis tīņa gados, bet jau pieaugušā vecumā. Tīņa vecumā man visa pasaule šķita jauka, izaugot saprotu, ka tā nebūt nav. Vēl joprojām reizi pa reizei pašnāvības doma šķērso prātu.
Esmu domājusi, bet tad es vēl biju maza un glupa, tagad saprotu, ka nespētu sev nodarīt pāri. :)
Un nesaki vis, ka tie, kas to stāsta, tikai izrādās, es reāli zinu jau 2 piemērus, kas konkrēti pateica, ka taisīs pašnāvību, tā arī notika :(