esat domājušas par pašnāvību?

Jā, esmu un ne tikai domājusi...:-D

Arī es agrāk domāju,ka pašnāvnieki ir gļēvuļi,kuri bēg prom no problēmām tā vietā,lai ar tām cīnītos. Mums katram tomēr dzīvē ir kaut kas,kas uzspiež uz īsto vietu un salūztam uz neatgriešanos, ar to es domāju,ka,lai vai kā cilvēks dzīvotu turpmāk,viņš tomēr vairs uz lietām neskatīsies tā kā agrāk. Tāpat lielākā muļķība ir domāt tajā brīdī par sevi,redz,ko pašnāvnieks ir nodarījis kādam citam,neaizdomājoties par to,kā apkārtējie ir nodarījuši pāri viņam,ja reiz ir izdarījis šādu izvēli.

tās kas mēģināja, kā jūs mēģinājāt? kāpēc neizdevās?

zāles+alkohols
Neatbildēju uz zvaniem un mamma atskrēja uz mājām.

es palieku pie sava, lai arī esmu domājusi par to, es domāju, ka tas ir vājums ( it īpaši, ja tīnis izdara pašnavību)

Neesmu domājusi tādā veidā, ka darīšu to tuvākās dienas, mēneša laikā. Bet esmu domājusi tādā veidā, ka, ja nu man galīgi dzīvē viss sagriežas tā, ka neredzu citu izeju, tad varētu.
Nedomāju, ka pašnāvība ir gļēvuma izpausme, manuprāt, par gļēvuļiem pašnāvniekus dēvē tie, kas kaut kādā ziņā varbūt jūtas vainīgi par šī cilvēka lēmumu, tāda atbildības novelšana no savas sirdsapziņas, tā teikt - pats vainīgs, gļēvs.

Esmu. Bija ļoti smags periods, tad pašnāvība likās kā viens no variantiem. Mēģinājusi neesmu.

Nepiekrītu, ka pašnāvību veic vāji cilvēki. Uzskatu, ka vienkārši cilvēki saka to, jo ir kaut kādā ziņā populāri tā teikt. Tāpat kā visus tos "Kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku", "ja mīl, tad palaid vaļā" un citas banalitātes.

Manuprāt, tur vajag riktīgas iekšas. Vispirms jau pieņemt tādu lēmumu. Tad izdomāt to praktisko pusi, sagatavot visus apstākļus un tiešām saņemties to reāli izdarīt. Es nedomāju, ka tas ir kas tāds, uz ko spējīgi cilvēki bez gribas un drosmes.

Cilvēki, kuri domā, ka pašnāvība ir bēgšana no problēmām, nekad nav piedzīvojušu ko patiesi tādu, kas radītu vēlmi izraisīt pašnāvību, un tas ir tikai pozitīvi.

Vienīgais, kas ir apsvērts ir zāles vai kas tamlidzīgs. Tas, kas attur - vienmēr iedomājos par mammu. Ja iedomājos par kādu draugu, māsu vai kādu citu tuvu cilvēku, tad šķiet - gan pārdzīvos, - bet mammai es to nespētu izdarīt.

Lai gan kam tādam neesmu saņēmusies, tomēr posms manā dzīvē, kad katru minūti to vien domāju, ka gribu nomirt, pierādīja, ka dzīvei nav pilnīgi nekādas jēgas un vairs nāvi neuzskatu par kko sliktu.

Pusaudžu gados bija kaut kādas stulbas domas... Likās, ka mani neviens nesaprot, nemīl utt.

domāju, ka gribu nomirt, pierādīja, ka dzīvei nav pilnīgi nekādas jēgas un vairs nāvi neuzskatu par kko sliktu.

Jā! Reizēm par to runājot (par nāvi, ne pašnāvībām), tad cilvēki nez kāpēc satraucas. :D Tāpat taču nomirsim.. No tā neizbēgt. Kāda starpība - agrāk vai vēlak. :)

jā,kad biju siika un dumja ....

Vispār laikam ejot manas domas par pašnāvniekiem un pašnāvību nedaudz mainās... Taču tāpat līdz galam nepiekrītu, ka, lai izdarītu pašnāvību vajag baigās iekšas. Un nu vairs īsti nedomāju arī, ka to dara vāji cilvēki... Drīzāk - ne vāji un ne drosmīgi, bet slimi (ne kā apvainojums, bet kā mentālā veselība) un salauzti.

Ir gan domāts, gan mēģināts, izplānojot līdz pēdējam sīkumam. Neizdarīju, jo ļoti vēlējos dzīvot, tikai nezināju, kā. Vai tagad zinu, neesmu droša, tāpēc ik pa laikam atgriežos pie valdzinošās domas pašrocīgi visu izbeigt.

Esmu domājusi ...
Lot of drugs & alco

kāda ir domājusi vispirms paņemt vēl kādu citu sev līdzi?

kāda ir domājusi vispirms paņemt vēl kādu citu sev līdzi?

jā :D

Kurš gan nav ..

?????
tas tagad kruti skaitās vai kā? (t)

Esmu domaajusi, bet nekad neesmu meegjinaajusi, kaa te viena teica, ka nespeetu to nodariit savai mammai, tad es to nespeetu nodariit saviem vecaakiem. Uzskatu, ka cilveeki, kuriem ir vecaaki un/vai beerni ,nav tiesiigi uz shaadu riiciibu, jo vinji salauzh un traumee dziives apkaarteejiem! Bet ir bijusi doma, ka ja es buutu viena un pa rokai buutu pistole.. Ir bijushi momenti pagaatnee.

Bet mirt es negribu, vismaz ne shajaa dziives periodaa, es nebaidos, ja pienaaks ,tad pienaaks, bet gribeet negribu ;)