Attiecības, kuras grūti pārtraukt, un aborts

Murgs kaut kāds.
Teikšu tā, ja cilvēks draud, tad 80% tie ir tukši vārdi. Nu nevar dzīvot kopā ar cilvēku, bailēs, ka viņš sev ko nodarīs.

Ja, diemžēl ir tāda pieredze, bet nebija tā, ka netiku vaļā. Bijušais visu laiku solījās pakārties, ja es viņu pametīšu. Tā arī pateicu - karies! un aizgāju. Man bija vienalga, izdarīs viņš to vai nē. Un ko - nesen redzēju viņu, ne nu pakāries, nekā.

Tā ka tā nav bezizejas situācija un nedomāju, ka tur būtu kāds jāsaudzē, ja nu vienīgi pašai sevi. Tā ir šantāža, 99% viņš to nedarīs un ja arī izdarīs - nav tava vaina, ja kāds ir tik stulbs, ka nemāk novērtēt dzīvības vērtību.

Bija tādas attiecības. Pateicu, lai dara ko grib. Nekas, ir dzīvs, apprecējās un ir divi bērni :)

mh, bet izlasi rakstu http://satori.lv/raksts/8621/Liene_Linde/Septini_gadi_pelekas_acis
puisis izdara pašnāvību

Kā šādā situācijā izšķirties vissaudzīgāk un pirms nav par vēlu?

Kādas 3 attiecības beidzās kā aprakstīts augstāk, bet vismaz trešajās zināju, ka vnk viss kā ar nazi jānogriež pēkšņi, lai nav jāklausās vairāk tās žēlabas un lūgšanās pamēģināt vēlreiz. Labāk, lai puisis ienīst, nekā pie katra draudzīgā vārda redz cerību, ka viss var atsākties.

Man radu lokā ir sieviete, kura aizgāja no vīra. Pēc nedēļas atrada viņu cilpā.
Ir pagājuši gadi desmit, bet viņa vēl joprojām vaino sevi.

Tā tik jums liekas, ka vienalga ja pakārtos, radene arī tā domāja, kad gāja prom no vīra.

Man pat labāk patīk nenopietnās attiecības- viss tas pats, tikai šķirties var bez liekām scēnām un bez tā, ka otrais ar saviem pārdzīvojumiem ved mani līdz nervu sabrukumiem.

Bija tādas attiecības. Tik un tā aizgāju. Viņš pēc 3 mēnešiem atrada jaunu draudzeni, pēc gada piedzima puisitis. Kaut ka vairs neruna par pašnāvību.

Čalis ir griezis vēnas manis dēļ un nonācis slimnīcā. Man nebija nekādu emociju, jo zināju, ka tā nav mana vaina. Ņemot vērā to,ka man cilvēku vispār nav žēl, netaisījos bojāt savus nervus viena idiota dēļ, kurš piedevām mani krāpa un vai, kā pārdzīvoja, kad to uzzināja.

* uzzināju.

Man radu lokā ir sieviete, kura aizgāja no vīra. Pēc nedēļas atrada viņu cilpā.
Ir pagājuši gadi desmit, bet viņa vēl joprojām vaino sevi.

Bēdīgi.
Esmu attiecībās, kuras puisis mani pierunāja saglabāt. Tagad, līdzīgi kā meitene rakstā, esmu viņu iemīlējusi un diezgan laimīga. Bet tas nemaina faktu, ka toreiz būtu izšķīrusies, ja vien zinātu, kā.

Ļoti skumjš stāsts! Man nekas līdzīgs nav gadījies, ceru, ka tā arī paliks.

Lasot rakstu, vienīgais ko redzēju - vājas, padumjas un naivas meitenes dzīvesstāstu... Žēl, ka ir tik vājas sievietes!...Tik ļoti žēlojas par to izdarīto abortu, bet uzskata, ka ir izdarījusi pareiz, jo, redz, vīrietis pie visa vainīgs?... Iesakumā tādu vīrieti vajadzēja sūtīt 3 mājas tālāk, ja grib padarīt sev galu - aber, lūdzu! Nesaprotu, kāpēc sievietes jūtās par to tik atbildīgas?...
Ja palika stāvoklī - vajadzēja dzemdēt, jo tak jau pēc teksta ir acīmredzami, ka viņai to tik tiešām vajadzēja vairāk kā abortu, kas viņu salauza pamatīgi. Bērna dēļ ļoti iespējams būtu ātrāk saņemusies un sakārtojusi savu dzīvi un dzīvotu normāli un harmoniski, nevis puņķotos internetā par tik briesmīgo pieredzi...

Un visvairāk mani parsteidz sieviešu domāšana, ka ja ir sex, tad stāvoklī pat prātā neienāk, ka ir iespējams palikt! :-D Pēkšņi nu tāāāāds pārsteigums, it kā no Svētā Gara paliktu stāvoklī. :-/

Es tiešām nedomāju, ka pasakot vienalga, ka izdarīs pašnāvību... Jūs to domājat nopietni! Jo šajā vasarā sieviete gribēja pamest savu vīru un aiziet pie cita. Strīda laikā par šķiršanos, vīrs pateica, ka bez viņas dzīvot nespēs un pakārsies. Sieviete pateica - ej un dari, man vienalga! Uz atvadām vīrietis pateica - atceries, ka tā būs tava vaina. Sieviete aizgāja. Vīrs paņēma cilpu un viņu guļamistabā izdarīja pašnāvību. Lieki teikt kā tagad sieviete jūtas :)

Skumji jau ir. Bet ko darīt? Dzīvot ar cilvēku dēļ žēlastības? Katru dienu skatīties uz viņu un domāt, ka nemīli, esi nelaimīga un tt? Izklausās savtīgi, bet neredzu jēgu upurēt sevi kādam, kas tev vienaldzīgs.

katry, nu no sievietes ir atkarīgs un arī no attiecību ilguma un nopietnības. Ja tas būtu mans vīrs, ar kuru pavadīti laulībā n-tie gadi, nu tad iespējams tik vienkārši nebūtu, bet, ja tik vien kā kaut kāds random čalis ar kuru man iespējams bija/nebija īslaicīgs romāns, tad man reāli būtu vienalga! Pieaudzis cilvēks tak. Un es neesmu māte vai pielaulātā. Ja viņam vajag ārstu, lai tad iet un meklē to, nevis uzveļ vainu man par savu psihisko stāvokli.

Bet ko darīt? Dzīvot ar cilvēku dēļ žēlastības? Katru dienu skatīties uz viņu un domāt, ka nemīli, esi nelaimīga un tt?

Tieši tā. Te ir izvēle starp diviem ļaunumiem (sliktākajā gadījumā), vai nu būt nelaimīgai katru dienu ar viņu, vai sevi vainot turpmāko mūžu par viņa pašnāvību.

..vai sevi vainot turpmāko mūžu par viņa pašnāvību.

Tādām sievietēm tad būtu vēlams uzņemties vainu arī par visām pārējām pašnāvībām uz pasaules! :D Galu galā, varbūt tas tika izdarīts tāpēc, ka viņas ir uz šīs pasaules. :D Tupuma kalngals...

Pazīstu vismaz 3 sievietes (nu tā uz ātro domājot), kuru vīri pēc viņu aiziešanas izdarīja pašnāvību, sievietes pašnāvnieces gan laikam nezinu..
Tuvai sievietei arī ir problēmas šobrīd, bet tur abi divi - slimīgi greizsirdīgi tad graiza vēnas, tad tabletes rij, tad sit viens otru nost. Jau pierasti, lai, cik tas slimi neskanētu.

Izklausās savtīgi, bet neredzu jēgu upurēt sevi kādam, kas tev vienaldzīgs.

vienaldzīgs - nē, bet dārgs un svarīgs kā cilvēks (brālis, draugs)