kāpēc? Cepiens par sabiedrisko tr.

Nujā, un atšķirībā no vairuma, man nepatīk, ja man jautā, vai kāpšu ārā. Neviens transportā vēl nav palicis, ja vajadzēs, palaidīs un tiks ārā, nafig jāuzbāžas un jājautā, vai kāpšu un kur kāpšu! Mhh, tracina.

Jā, mani arī tas ļoti tracina. Šādos gadījumos atbildu - "nē, es nekāpšu ārā, bet es Jūs pieturā palaidīšu". Parasti neko neatbild un gaida, citreiz stumjas garām uz durvju otru pusi un prasa nākošajam cilvēkam šo jautājumu :D Nu traki!

meksikanka Ja visu laiku ir ārā, aukstumā stāvēts, tad ko maina tas, ka iekāpsi 5 sekundes vēlāk?

es diezgan regulāri braucu ar starpilsētu autobusiem. Ja atiešanas pieturā ir daudz cilvēku, un es redzu, ka ir vēlams sēdēt pa vietām, tad vienmēr pajautāju tam blakussēdētājam, cik tālu viņš brauks, jo es nekāpšu gala pieturā ārā. Man sanāk samērā 100km braukt, tāpēc, ja tas cilvēks izkāps tikai Liepājā, tad es pārsēdīšos ārmalā, lai man pēc tam viņš nav jābiksta, ka man jākāpj laukā. Vai arī otrādi, ja cilvēks kāps ātrāk ārā kā es, ted es sēdēšu iekšmalā. Nesaprotu Tavu cepienu...priekš kam tad ir domāta komunikācija? es tā vnm daru, paprasu, kur kāps laukā, un miers, nav jādomā, vai man vai tam otram būs brauciena laikā jābakstās, lai tiktu laukā.
Otrs par somu...kamēr autobusā ir daudz brīvu vietu, un nevienam nav jāstāv kājās, tikmēr savu somu es lieku blakus krēslā, bet līdz ko vairs brīvu sēdvietu nav, somu nolieku pie kājām, rokassomiņu klēpī, un lūdzu, lai cilvēks sēž. Tiesa, es te rakstu par STARPpilsētu autobusiem. Par parastajiem sabiedriskajiem nemaz neizteikšos, tajos ir cita dzīve :D

vēl kas man vienmēr liek aizdomāties, kad kāpju autobusā, starppilsētu...es vienmēr saku šoferim - labdien, labvakar, vai labrīt...un ziniet, mani izbrīna, ka praktiski neviens cits iekāpējs neprot ievērot normālas uzvedības normas(t)

Starppilsētu autobusos un vilcienos man patīk braukt, sēžu labprāt pie loga un nebaidos, ka kāds bomzis apsēdīsies blakus, jo tādus tur neesmu manījusi.
Rīgas sabiedriskajā riebjas, ka vienmēr ir pārpildīts, bieži vien arī smird. 1x braucu ar vairākām lielajām somām un uztrāpījos tieši pārbāztā trolejbusā, kurā pēc pāris pieturām iekāpa 2 supersmirdīgi un kaut ko salietojušies nenosakāmas tautības vīrieši..un viss bija jau tā pārbāzts, bet visi cilvēki no viņiem atkāpās, rezultātā man ar savām somām vispār nebija kur palikt, tad nu turēju viņas kaut kā virs galvas gandrīz. Brauciena beigās likās, ka rokas pārstājušas funkcionēt :D

meksikanka, ziemās es cenšos ieturēt viena pakāpiena atstarpi, nestāvu pavisam ārā, kamēr priekšējais aizgājis, bet pat tad ir neapmierināto pilna aizmugure :D

Nujā, un atšķirībā no vairuma, man nepatīk, ja man jautā, vai kāpšu ārā. Neviens transportā vēl nav palicis, ja vajadzēs, palaidīs un tiks ārā, nafig jāuzbāžas un jājautā, vai kāpšu un kur kāpšu! Mhh, tracina.

Izlasot jūsu komentārus - mani kaitina tas viss! Vispār sabiedriskais kaitina. Starppilsētu tad vēl normāli.

Ko lkm neviena nepieminēja - sabiedriskajā turos pie tā stieņa, vienmēr kāda ome piestājas arī tur turēties un es jūtu, ka viņa uzgrūžas ar savu roku manējai, tāpēc pavelku savu plaukstu zemāk. Pēc laiciņa atkal viņas plaukstu jūtu pieskaramies. Vienkārši tā uzvelk! Vai tad tiešām nejūt, ka pieskaras? Pretīgi jau tā tajos sabiedriskajos, bet kāpēc vēl jāpieskaras situācijā, kad varētu nepieskarties?

Kad vēl pastāvīgi dzīvoju Rīgā un ar sabiedrisko braucu teju katru dienu, bija daudz sīkumu, kas kaitināja. Žanra klasika 1.vietā, protams - kā tantuļas, kas pieturā knapi stāv, pienākot autobusam (vai jebkuram citam transporta līdzeklim), teju piedzīvo 2.jaunību un nesas tā virzienā tā, itkā degtu pie pakaļas. Vispār, cik novēroju, veci cilvēki braukšanas kultūrā ir visnepieklājīgākie un tautībai galīgi nav nozīmes.
Ļoti nepatīk arī vīriešu nevērība, drīzāk jau gan nevēlēšanās ieraudzīt blakus stāvošo sievieti un palaist apsēsties.
Garākos pārbraucienos ar starppilsētu autobusiem neizsakāmi gribas iesist tiem, kas uz austiņām klausās mūziku tik skaļi, ka es caur savām austiņām to dzirdu.
Kaitina arī čāpstinātāji, šmakstinātāji, šņaukātāji, starp kuriem lieliski spēju atpazīt sasirgušos (pret tiem man nav pretenziju). Pēdējā laikā, braucot ar Jelgavas mikriņiem, esmu sašutusi, ka kāda garās kājas spiežas man mugurā, jo atzveltne, acīmredzot, veidota kaut kā jocīgi, iekšpusē nav notapsēta ar stingru materiālu, bet tikai pārvilkta ar audumu un, ja aizmugurē sēž kāds garkājis, mans brauciens ir sabojāts.

Jā, man arī tracina tas, ka stāvot uz kāpnītēm grūžas virsū. Ja galīgi traki, it kā nejauši pagūžu atpakaļ savu plecu somu, kura parasti ir diezgan smaga, tā, lai trāpa pakausī elpotājam. Būs varbūt mācība tik tuvu nelīst.

A man savukārt tādas besī. Ja ārā ir silts, pofig, bet ja ārā auksts un kāda stav uz trēpītēm un starp viņu un šoferi ir daudz vietas, a nē, te stāv ārā un citus nelaiž, tad besī ārā. Nu, paej malā un vedinies, cik uziet.

man ir viena tāda īpašā veca vecene, kurai es no sirds riebjos. manā miestā neviens nav gadiem stāvējis rindās. vienu rītu buss piebrauca pie manis, ne viņas (iepriekšējā dienā ar durvīm tieši pie viņas deguna). es kāpju iekšā, šī pieskrien priekšā, pagrūž malā, paskatās uz mani, ko es atļaujos un bubina virsū. es šai saku, ka `woah, gandrīz nokavēji autobusu! labi, ka paspēji, ne?` :D
laikam mana matu krāsa viņai nepatīk :D

P.S. Ja tomēr ar sabiedrisko pārvietojos, tad vienmēr sēžu pie loga, ja ir iespēja. Man patīk skatīties pa logu, nevis uz transporta iekšieni. Retos gadījumos sēžu ejas pusē, ja tiešām 1-2 pieturas jāpabrauc un transportam ir tendence piepildīties. Negribu lūgt kādam atļaut man iziet, jo īss gabaliņš jāpabrauc. Bet tas ir vienīgais iemesls

Jā, man arī tracina tas, ka stāvot uz kāpnītēm grūžas virsū. Ja galīgi traki, it kā nejauši pagūžu atpakaļ savu plecu somu, kura parasti ir diezgan smaga, tā, lai trāpa pakausī elpotājam. Būs varbūt mācība tik tuvu nelīst.

Otrs kāpēc. Kāpēc dažas kundzes/sievietes/tantes uzskata, ka citiem ir jāstāv kājās pārbāztā busā, kamēr viņas somai ir jāsēž uz atsevišķa beņķa? Rrrriebst!

Nu, ja man attiecīgajā brīdi ir vēlme pasēdēt, bet viss ir aizņemts un kāda ir nolikusi savu somu, tad tā arī apvaicājos, vai vieta nav aizņemta. Līdz šim ne reizi nesaņēmu noraidošo atbildi. Bet, ja kādreiz man negribētu tomēr to vietu atbrīvot, tikpat pieklājīgi pajautātu, lai uzrāda man savu otro biļeti un ar pilnām tiesībām savas somas saliek pa abiem sēdekļiem.

Jā, sabiedriskais mani arī tracina, tāpēc izmantoju to pēc iespējas retāk. Savā autiņā esmu laimīgākais cilvēks ever..(l)

Vēl viens no sliktākajiem variantiem: jābrauc sabiedriskajā, kad ir pārpildīts un vēl ģitāra ir līdzi. Savādāk nekā, jo neiešu salā 4 km līdz mājām. Un tad cilvēki atļaujās izteikt indīgas piezīmes par to, ka instruments ir paņemts līdzi. :-O(e)

Nepatīk man tas ka ir pilns autobuss un es pieceļos lai kādu palaistu savā vietā, bet tā vietā lai sēdētu manā vietā man atsaka vai arī ja iesēžas tad nepasaka pat paldies:(

Ziņās rādīja, ka Ņujorkas metro tiek veikta akcija, pret vīriešiem, kas sēžot izpleš kājas. Dažkārt tiešām amizanti skati redzēti, saplēstas bikses un nez kas.

Man atkal tieši patīk pie loga sēdēt - var skatīties ārā plusā, nav jāuztraucas, ka es kādam spiedīšos virsū.
Mani tracina bezgaiss, kad visi grūstās, elpo un klepo viens otram virsū un tad vēl atrodas tādas kuces, kas ar somu uz pleciem ejot garām iekrauj pa galvu un neatvainojas - tāpēc foršāk pie loga (mana privātā telpa, ejot garām neviens negrūdīsies visū utt), bet man arī ir no gandrīz galapunkta līdz gandrīz galapunktam jābrauc.
Laikam tiešām visvairāk tracina privātās telpas trūkumus un bezgaiss. Tikko kā nav sniega un ledus, pārvietojos ar velo (12km tikai uz centru vien un sanāk iesvīdiens), bet vismaz svaigs gaiss un neviens man virsū nespiežas un negrūstās.. Un nav tie debīlie saraksti, kad 40min autobuss jāgaida :(

Man pārāk daudz kas sabiedriskajā nepatīk. :D Arī tās pašas večas ar savām milzu somām, Tad vēl mātes, kuras uzskata, ka viņu 2 vai 3 gadus vecajiem knēveļiem vajag atsevišķu sēdvietu, nevar paņemt bērnu klēpī.
Vēl nenormāli kretinē cilvēki, kuri brutāli mani grūsta un viņiem pie pakaļas, ka es ne soli tālāk nevaru paiet, jo autobuss ir pārpildīts. Un tad vēl sāk pārmest par to un rupji izrunāties. Šis pēdējais ir visvislielākais cepiens, ko nekādi nespēju ignorēt. (e)

stumj no aizmugures, lai iekāpju, piekāpj man tik tuvu klāt, ka jūtu krūtis sev mugurā un elpu pakausī, ir bijis, ka aizgrūž manu somu uz priekšu

Atceros, ka vasarā, kad autobuss pienāca, pie durvīm stāvēju un gaidīju, kad visi cilvēki izkāps ārā, viena vecene (cik gan rupji tas skan) no aizmugures pieskrēja un skarbi grūda uz priekšu un vēl bļāva virsū krievu valodā, ko es stāvu, nekāpju ārā, kaut ļoti labi redzēja, ka vēl visi cilvēki nav izkāpuši.

Kad es kāpju ārā un nevaru normāli to izdarīt, jo kāds grib tikt iekšā pirms es esmu izgājusi, cenšos speciāli grūst atpakaļ, protams, izvērtējot, cik stipri to daru.

Man arī riebjas, ka gar manām kājām ar savām somām un maisiņiem, vienmēr liekas, ka saplēsīs zeķubikses. Kopš vēl man ir soma no materiāla uz kura paliek švīkas vispār riebjas, ka spraucas garām..
Riebjas, ka pārbāztā transportā nepajautā vai es kāpšu ārā, bet lien garām. Es arī kāpšu ārā, un ja nekāpšu, bet stāvu pie durvīm (un transports ir pārbāzts), tad palaidīšu, izkāpšu ārā, lai tiek.. Nav jāgrūstās.
Tās omes vispār. Liekas, ka kādreiz nav paspējušas iekāpt / izkāpt, vienmēr spraucas garām, kāpj uz kājām.