kā rīkoties?

paldies jums!:)

Malacis! :)

karolīnaK, ir prieks dzirdēt par šādu iznākumu. :)

KarolīnaK, tieši tā :) Tālāk būs tikai labāk un labāk :)

Ar puisi satikos. Bija savāda sajūta dzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem, bet mēs abi bijām tik ļoti mierīgi, vienīgi viņš izskatījās tāds kā sakautrējies par savu rīcību. Viņš nelūdzās atpakaļ, arī es neteicu - varbūt mēģināt vēlreiz. Un tad kad es tur sēdēju viņam pretī, skatījos acīs un sapratu, ka iemīlējusies mēs bijām, bet vai tā bija mīlestība, tiešām nezinu. Jūtas tik viegli nogriezt nevar, bet nav vairs tā kā bija, kad to uzzināju. Varbūt sāpīgi bija tas pats fakts, ka kāds izlemj aiziet un mani par to neinformē. Vienvārdsakot, atvieglojums ir, kaut kāds jauns sākums ir aizsācies un es jūtos patīkami satraukta par to, kas mani vēl tikai sagaida:)

karolīnaK, Tu noteikti pieņēmi pareizo lēmumu :)

Uii kā gribās zināt, vai satikies ar pusi vai vēl ne?

Tendresse, nemaz jau tik stipra neesmu. es pati jūtos savādi par savu spēju domāt un rīkoties sakarīgi. bet šo savaldīšanos, laikam, esmu iemācījusies no iepriekšējām attiecībām, kas gan beidzās pavisam savādāk, bet finālā ar baigo traci sākumā no manas, tad no ex puses. pēc tam ilgi domāju, kāpēc tā rīkojos, cik gan muļķīgi tas bija(s)

Nožēlojami, ka puiša draugs uzzina, par jūsu šķiršanos pirms tevis.
Es neko nepaskaidrodama sakravātu mantas, un aizietu.

Meitene, parādīji mums visām piemēru :-) vari lepoties ar sevi, savu iekšējo spēku un paškontroles spēju!

TV arī ņemšu, jo to man vecāki tā teikt uzdāvināja un būtībā jau tas ir mans. pārējais, laikam, jau bija dzīvoklī, kad ievācāmies. ķaut kādi sīkumi jau, protams, ir pirkti, bet tie lai paliek. man galvenais savas mantas savākt un miers. savādāk, kamēr vēl tur kaut kas ir palicis, man tāda sajūta, ka daļa manis arī ir tur(t)

KarolīnaK- Esi stipra! Šitais kretīns nav tevis vērts- uzskati to par dzīves skolu, nevis pazaudētu laiku.

p.s.- Es , laikam, kamēr viņš ir darbā, savāktu arī TV, mikroviļņu krāsni, veļasmašīnu vai kādu citu ikdienišķi viņam nepieciešamu lietu :D -

Samaara, man neliekas, ka es minēju 2 somas :D ja minēju, tad esmu pieļāvusi kļūdu. dažas somas jau bija lejā taksī, tikāmies dzīvoklī, kad ņēmu pēdējās somas un ģērbu mēteli, lai brauktu pavisam. tā lūk. lielākās mantas ir vēl tur, tās plānojas paņemt rīt vakarā, kamēr viņš būs darbā. zini, man arī šķiet, ka tā nedēļas būtu tas optimālais laiks. draudzenes gan saka, ka par ātru, bet man liekas, ka tieši laikā. pirmais šoks jau būs pārgājis, bet sāpe vēl saglabājusies, kuru saprotams, ka pēc sarunas var būt vēl grūtāk dziedēt, bet varbūt labāk tā, nevis dziedēt sāpi + vēl domāt iemeslus un prātā atbildēt "kāpēc" utt. (t)

Tu esi malacis, gudra meitene un ļoti pareizi darīji, ka aizgāji un arī, ka netēloji lepnu putnu un ļāvi viņam zināt, ka Tev viss ok.
Es tikai nesaprotu, kā var izvākties ar 2 somām. Vīrietis vēl jā, bet sieviete? :D
Atpakaļ pie tēmas - es tiktos, kamēr vēl brūce svaiga. Nogaidītu kādu nedēļu un tiktos
a) zinot visus "kā un kāpēc" ir vieglāk tikt tam pāri, īpaši ņemot vērā, ka mūsu prātam labpatīk izspēlēt dažādus scenārijus, kas varēja būt par iemeslu konkrētiem notikumiem
b) kad sāpes rimušās, pastāv risks, ka pirmoreiz tiekoties un visu atkal izrunājot, tik uzjundītas nevēlamas atmiņas un uzplēstas brūces, kuras pēc tam būs jādziedē atkal.
Tāpēc labāk tikties vai nu uzreiz vai nekad vairs, taču pieņemu, ka "nekad" nebūs iespējams, o nesavāci taču pilnīgi visas mantas? Tas viss protams ar 100% pārliecību, ka atpakaļ neiesi.

kjirbis, protams, tāpēc arī tagad neskrienu runāt un visu uzzināt, jo jau teicu, ka iekšā tāda nereāla sajūta. kad attapšos uz zemes, tad arī izlemšu - runāt vai nerunāt, lai gan pašlaik sliecos uz runāšanu. paldies :)
Egamons, jaunas attiecības tagad, pavisam noteikti, nav mana prioritāte. priecājos, ka man ir apkārt cilvēki, kas mani cenšas uzmundrināt un sapurināt, priekš kam man plāksteri? ja ar mani spēlējās, tas nenozīmē, ka pēkšņi kļūšu reti riebīga un to darīšu ar citiem. paldies arī tev :)
sea, lai skrien. cik ātri atskries, tik ātri arī aizskries prom. neviens viņu šeit vairs negaida|-)

Drīz atskries pie tevis un teiks , ka vēlas ar tevi būt atkal kopā.

karolīnaK, labvakar!

Vīrieši ir dažādi, piedzīvotais kopā, nenovērtējams.Bet, katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc cenšas attālināties no sava partnera.Tas tāpēc, ka mēs ik katrs vēlamies pilnvērtīgi dzīvot šo dzīvi.Neviens nezin labāk šo situāciju par Jums pašiem, kā Jūs paši!
Un ne vienmēr izskatās tā, kā tas izskatās! Tas domāts par to pamešanu no vīrieša puses, bet Es Tev ticu, jo savādāk tik nozīmīgu soli nebūtu veikusi!

Mazliet pastāstīšu, ko ieteiktu darīt tālāk...

Gadās arī tā, ka vienīgā izeja no sarežģītas situācijas ir šķiršanās.
Tas ir nopietns lēmums, tomēr jāatceras, ka tas Tevi nepadara par sliktu cilvēku – attiecības mēdz izjukt, ja kopā nav bijuši īstie cilvēki, vai vienkārši nav spējuši šīs attiecības izveidot.Un attīstīt pilnvērtīgi.Jo, lai kā mēs katrs vēlētos savā jomā būt labākais, vienmēr kāds cits vēl labāks!
Kad ir pieņemts lēmums par šķiršanos, cilvēki parasti izjūt īslaicīgu atvieglojumu. Taču to drīz vien nomaina satraukums, iedomājoties par to, kas vēl būs jāpaveic, lai dzīve atkal ieietu normālās " sliedēs" Justos atkal emocionāli pārliecinātas par sevi!. Šeit daži padomi, ko vajadzētu darīt, lai nezaudētu pamatu zem sevis :
Atļauj sev skumt! Izsāpēt savu problēmu, lai justos atkal spēcīga un gatava jaunai dzīvei!
Pievērs vairāk uzmanību savai fiziskajai un emocionālajai veselībai.
Runāt ar draugiem un radiniekiem, kas Tevi atbalsta! Nedomāt un neko nepozicionēt sevī negatīvu!
Nesteidzies un tici, ka viss mainīsies uz labo pusi.Tikai tad, kad esi gatava, emocionāli un izsāpējusi pazaudētās attiecības, draudzīgi apjautāties par to saraksti vai tiešām tas viss nopietni.Saprast, kāpēc viņam bija domas, plānoja par pamešanu.Lai, pēc tam mierīgāk varētu pāršķirt savu attiecību lappusi un sākt jaunu.

Neiesaku no sevis, Tev mesties jaunās attiecībās tikai tādēļ, lai justos labāk!
Pārmērīgi pieķerties savām dusmām, jo tās Tev traucēs dzīvot tālāk.
Veiksmi! ;-)

karolīnaK, tiešām esi malacis! Turies, paises laiks un uz šo atskatīsies kā uz dzīves pieredzi.
Kas attiecas uz izrunāšanos, pēc savas (subjektīvās) pieredzes varu teikt - izrunāties vajag, bet ne tagad un tūlīt. Lai pāriet tas pirmais šoks, lai aprodi ar jauno dzīves situāciju un tad. Kāpēc tā izrunāšanās, manuprāt (tās tikai manas domas) Tev Tavā situācijā nepieciešama? Jo Ir daudz jautājumu Tevī, ko pati arī teici - ja tas būtu bijis paredzams, tad saprastu. Man bija tā, ka, kad izšķīros ar savu pirmo lielo mīlestību (sen, sen), pagāja pusgads ar iekšeju smagumu un gūzmu jautajumu. Lai arī ikdienā par to nedomāju, tomēr nejutos pēc sevis. Pec pusgada vienkārši nejauši saskrējāmies un viņš piedāvaja pastaigāties, aprunāties. Viss notika pats no sevis - no sirds visu izrunajām, dzirdēju viņa iemeslus un atvadījāmies, vēlot viens otram veiksmi. Jau ejot mājās jutu, ka pasaule atvērusies un varu uzelopt, jo dzirdeju un spēju ar vēsu prātu pieņemt visas atbildes, kuras mani bija mocījuša līdz tam.
Tas ta tikai man, varbūt Tev nepieciešams kas cits, bet tomēr. Lai vai kā - Tev noteikti viss izdosies un dzīve vēl parādīs, cik var būt skaista! :-)

Leeseda, šodien piezvanīja, es neatbildēju. tad atsūtīja sms, ka, ja nevēlos tikties tagad vai vispār, lai nedaru to, bet vismaz, lai pasaku viņam, ka man viss ir kārtībā un kur esmu apmetusies dzīvot. atbildēju, ka esmu pie vecākiem un, ka kopumā viss man ir labi.
Lioness♥, es vienkārši negribu dzīvot ar neziņu. jā, varbūt tie 3 gadi nav nekas dižs priekš citiem, bet vīrieti iemīlēju. un varbūt tieši tāpēc, lai mirkļa vājumos neraudātu spilvenos par savu pazaudēto mīlestību, varētu labāk padomāt par tiem iemesliem un, iespējams, nākošajās attiecībās darīt kaut ko savādāk.

Nelasīju visu diskusiju,bet man ar dažas nedēļas iepriekš vīrietis paziņo,ka vēlas padzīvot atsevišķi. Un ir pazudis ar galiem. Uz kontaktu neiziet,izrunāties ar viņu vnk nav iespējams. Tā kā ir arī tādi eksemplāri. Ja pēc dabas esi mierīga,tad nogaidi un izrunājies,varbūt viss vēl nokārtosies :-) man nokārtoties nekas vairs nevar,jo man raksturs spridzīgs un ar vīrieti izrunāties nav iespējams. Nemaz nezinu pamešanas iemeslus. Gribētu,kaut daba man būtu mierīgāka.