kā rīkoties?

Čalis noteikti jau zina to,ka viņa to uzzināja no skype, jo prom esot viņa pateica viņam,lai neaizmirst informēt savu draugu par to.

vrb krīt draugam virsū un saka:"Vot, mērgli, kāpēc nodevi mani?":D

jā, viņš noteikti saprata, ka esmu rakņājusies un atradusi. mēnesis šķiet par ilgu. gribu izsāpēt un miers. ar visiem iemesliem un visu pārējo. ziniet, varbūt pat tā tikšanās būtu vajadzīga man, lai viņš redz, ka varu savaldīgi skatīties acīs, uzklausīt, izteikt savas domas, lai cik grūti būtu. viņš neko no tā nevarēja, tikai liekulīgi meloja un izlikās, cik viss ir labi.

Lita16- ne man gadi maz, ne pieredzes. Es tagad saku,'ka,'iespejams,'daritu. Ka butu reala situacija, es nezinj. Sava vieta tagad es diez vai ta varetu izdarit, jo mums ir ari bernins,'kas nozime atbildibu un saikni muzu.
Es ta rakatiju,'jo vienreiz ta ari izdariju. Tas nebija planots. Vnk toreiz (taa bija kadus 6 gadus atpakalj), gaju uz it ka pedejo tiksanos ar puisi, kuram man vajadzeja atgriezt vienu man piederosu lietu. Pa celam satiku labu draugu. Nu butiba pie pasa stura dazas min atral. Dazu sekunzu laika izdomaju, pateicu, lai telo lidz , pakeru aiz rokas un gajam kopa ka paris.
Tas puisis, ar kuru skiramies,' to redzedams,'atdev man to lietu un aizgaja prom bez runasas.
Pec tam velak,'protams, visa triceju no uzdrikstesanas, jo sakotneji gaju ar velmi atgut to puisi. Velak parnema tuksums,'ka -kada jega no ta?
Tagad saprotu,'ka tas bija labakais,'ko vareju izdarit. Jo tas puisis bija nacis ar mani salabt jau kartejo reizi. Un mana mulke sirds to ari piedotu, bet es tak to ari gaidiju. Nu tad pati sabojaju sev to prieku. To visu gan uzzinaju pec kada gada. Aj,'ka man sapeja sirds par savu izdaribu, bet labi,'ka ta izdariju, jo savadak mums tas nejedzigas attiecibas nekad nebutu beigusas.

Tas bija viens stasts no manas realas dzives. Jaa, varbut murgains, bet mana situacija es tagad varu pateikties dievam, jo savadak es tagad nebutu tur, kur esmu tagad.

Karolīna, nu tad saņem sevi rokās un neļaujies,ka tevi pierunā uz kaut ko.
Es pazūdu no šitās diskusijas, savādāk sāk uzpeldēt sāpīgas atmiņas :D

Veiksmi tev! turi buru !!

šokoprieks, es tādu versiju arī apsvēru, ka sākumā varbūt viņam ir liksies, ka draugs viņu nodevis. bet pēc tās sms varēja nojaust, ka viņš zina patieso iemeslu, kā visu uzzināju.

Marī, nē, nekāda pierunāšana! tas būtu nepareizi un pilnīgi lieki. paldies :)

Prieks par tavu lēmumu un drosmi, ne vienmēr citi to spēj izdarīt :)

Es gan nezinu, ko derīgu varētu dot vēl viena tikšanās un saruna.

Vienīgajā reizē, kad es tiku pamesta, man par katru cenu vajadzēja uzzināt tos iemeslus, kāpēc, atbildes. Es tās arī saņēmu, tika nosaukti dažādi iemesli, minēti dažādi apstākļi...bet kāda no tā visa jēga, ja pats galvenais iemesls, lai arī nepateikts, tomēr bija skaidrs-viņš mani pietiekami nemīlēja.

Un no tām atbildēm nesāp mazāk.

MAn, kad reiz šķīros, bija svarīgi visu izrunāt, savādāk visādas domas - kāpēc, kas vainīgs u.tml.

man līdzīgi kā Robītei. vismaz tagad man tā šķiet, varbūt pēc laika man to sarunu nevajadzēs.

karolīnaK, am a viņš vairs nezvana un neraksta?

Gļēvs vīrietis!
Nevajag speciāli ar viņu tikties un censties ko noskaidrot, čalim būs lielāks trieciens, ja nevēlēsies ar viņu tikties, kaut pēdējo reizi. Ja viņš vēl raksta, atbildi, ka jūties laimīga, ka esat šķīrusies. Tas būs kā spēriens pa riekstiem :-D
Nav jau tā, ka viņš neko pret tevi vairs nejūt, tomēr pieradums un sava veida pieķeršanās bija.

Nelasīju visu diskusiju,bet man ar dažas nedēļas iepriekš vīrietis paziņo,ka vēlas padzīvot atsevišķi. Un ir pazudis ar galiem. Uz kontaktu neiziet,izrunāties ar viņu vnk nav iespējams. Tā kā ir arī tādi eksemplāri. Ja pēc dabas esi mierīga,tad nogaidi un izrunājies,varbūt viss vēl nokārtosies :-) man nokārtoties nekas vairs nevar,jo man raksturs spridzīgs un ar vīrieti izrunāties nav iespējams. Nemaz nezinu pamešanas iemeslus. Gribētu,kaut daba man būtu mierīgāka.

Leeseda, šodien piezvanīja, es neatbildēju. tad atsūtīja sms, ka, ja nevēlos tikties tagad vai vispār, lai nedaru to, bet vismaz, lai pasaku viņam, ka man viss ir kārtībā un kur esmu apmetusies dzīvot. atbildēju, ka esmu pie vecākiem un, ka kopumā viss man ir labi.
Lioness♥, es vienkārši negribu dzīvot ar neziņu. jā, varbūt tie 3 gadi nav nekas dižs priekš citiem, bet vīrieti iemīlēju. un varbūt tieši tāpēc, lai mirkļa vājumos neraudātu spilvenos par savu pazaudēto mīlestību, varētu labāk padomāt par tiem iemesliem un, iespējams, nākošajās attiecībās darīt kaut ko savādāk.

karolīnaK, tiešām esi malacis! Turies, paises laiks un uz šo atskatīsies kā uz dzīves pieredzi.
Kas attiecas uz izrunāšanos, pēc savas (subjektīvās) pieredzes varu teikt - izrunāties vajag, bet ne tagad un tūlīt. Lai pāriet tas pirmais šoks, lai aprodi ar jauno dzīves situāciju un tad. Kāpēc tā izrunāšanās, manuprāt (tās tikai manas domas) Tev Tavā situācijā nepieciešama? Jo Ir daudz jautājumu Tevī, ko pati arī teici - ja tas būtu bijis paredzams, tad saprastu. Man bija tā, ka, kad izšķīros ar savu pirmo lielo mīlestību (sen, sen), pagāja pusgads ar iekšeju smagumu un gūzmu jautajumu. Lai arī ikdienā par to nedomāju, tomēr nejutos pēc sevis. Pec pusgada vienkārši nejauši saskrējāmies un viņš piedāvaja pastaigāties, aprunāties. Viss notika pats no sevis - no sirds visu izrunajām, dzirdēju viņa iemeslus un atvadījāmies, vēlot viens otram veiksmi. Jau ejot mājās jutu, ka pasaule atvērusies un varu uzelopt, jo dzirdeju un spēju ar vēsu prātu pieņemt visas atbildes, kuras mani bija mocījuša līdz tam.
Tas ta tikai man, varbūt Tev nepieciešams kas cits, bet tomēr. Lai vai kā - Tev noteikti viss izdosies un dzīve vēl parādīs, cik var būt skaista! :-)

karolīnaK, labvakar!

Vīrieši ir dažādi, piedzīvotais kopā, nenovērtējams.Bet, katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc cenšas attālināties no sava partnera.Tas tāpēc, ka mēs ik katrs vēlamies pilnvērtīgi dzīvot šo dzīvi.Neviens nezin labāk šo situāciju par Jums pašiem, kā Jūs paši!
Un ne vienmēr izskatās tā, kā tas izskatās! Tas domāts par to pamešanu no vīrieša puses, bet Es Tev ticu, jo savādāk tik nozīmīgu soli nebūtu veikusi!

Mazliet pastāstīšu, ko ieteiktu darīt tālāk...

Gadās arī tā, ka vienīgā izeja no sarežģītas situācijas ir šķiršanās.
Tas ir nopietns lēmums, tomēr jāatceras, ka tas Tevi nepadara par sliktu cilvēku – attiecības mēdz izjukt, ja kopā nav bijuši īstie cilvēki, vai vienkārši nav spējuši šīs attiecības izveidot.Un attīstīt pilnvērtīgi.Jo, lai kā mēs katrs vēlētos savā jomā būt labākais, vienmēr kāds cits vēl labāks!
Kad ir pieņemts lēmums par šķiršanos, cilvēki parasti izjūt īslaicīgu atvieglojumu. Taču to drīz vien nomaina satraukums, iedomājoties par to, kas vēl būs jāpaveic, lai dzīve atkal ieietu normālās " sliedēs" Justos atkal emocionāli pārliecinātas par sevi!. Šeit daži padomi, ko vajadzētu darīt, lai nezaudētu pamatu zem sevis :
Atļauj sev skumt! Izsāpēt savu problēmu, lai justos atkal spēcīga un gatava jaunai dzīvei!
Pievērs vairāk uzmanību savai fiziskajai un emocionālajai veselībai.
Runāt ar draugiem un radiniekiem, kas Tevi atbalsta! Nedomāt un neko nepozicionēt sevī negatīvu!
Nesteidzies un tici, ka viss mainīsies uz labo pusi.Tikai tad, kad esi gatava, emocionāli un izsāpējusi pazaudētās attiecības, draudzīgi apjautāties par to saraksti vai tiešām tas viss nopietni.Saprast, kāpēc viņam bija domas, plānoja par pamešanu.Lai, pēc tam mierīgāk varētu pāršķirt savu attiecību lappusi un sākt jaunu.

Neiesaku no sevis, Tev mesties jaunās attiecībās tikai tādēļ, lai justos labāk!
Pārmērīgi pieķerties savām dusmām, jo tās Tev traucēs dzīvot tālāk.
Veiksmi! ;-)

Drīz atskries pie tevis un teiks , ka vēlas ar tevi būt atkal kopā.

kjirbis, protams, tāpēc arī tagad neskrienu runāt un visu uzzināt, jo jau teicu, ka iekšā tāda nereāla sajūta. kad attapšos uz zemes, tad arī izlemšu - runāt vai nerunāt, lai gan pašlaik sliecos uz runāšanu. paldies :)
Egamons, jaunas attiecības tagad, pavisam noteikti, nav mana prioritāte. priecājos, ka man ir apkārt cilvēki, kas mani cenšas uzmundrināt un sapurināt, priekš kam man plāksteri? ja ar mani spēlējās, tas nenozīmē, ka pēkšņi kļūšu reti riebīga un to darīšu ar citiem. paldies arī tev :)
sea, lai skrien. cik ātri atskries, tik ātri arī aizskries prom. neviens viņu šeit vairs negaida|-)

Tu esi malacis, gudra meitene un ļoti pareizi darīji, ka aizgāji un arī, ka netēloji lepnu putnu un ļāvi viņam zināt, ka Tev viss ok.
Es tikai nesaprotu, kā var izvākties ar 2 somām. Vīrietis vēl jā, bet sieviete? :D
Atpakaļ pie tēmas - es tiktos, kamēr vēl brūce svaiga. Nogaidītu kādu nedēļu un tiktos
a) zinot visus "kā un kāpēc" ir vieglāk tikt tam pāri, īpaši ņemot vērā, ka mūsu prātam labpatīk izspēlēt dažādus scenārijus, kas varēja būt par iemeslu konkrētiem notikumiem
b) kad sāpes rimušās, pastāv risks, ka pirmoreiz tiekoties un visu atkal izrunājot, tik uzjundītas nevēlamas atmiņas un uzplēstas brūces, kuras pēc tam būs jādziedē atkal.
Tāpēc labāk tikties vai nu uzreiz vai nekad vairs, taču pieņemu, ka "nekad" nebūs iespējams, o nesavāci taču pilnīgi visas mantas? Tas viss protams ar 100% pārliecību, ka atpakaļ neiesi.

Samaara, man neliekas, ka es minēju 2 somas :D ja minēju, tad esmu pieļāvusi kļūdu. dažas somas jau bija lejā taksī, tikāmies dzīvoklī, kad ņēmu pēdējās somas un ģērbu mēteli, lai brauktu pavisam. tā lūk. lielākās mantas ir vēl tur, tās plānojas paņemt rīt vakarā, kamēr viņš būs darbā. zini, man arī šķiet, ka tā nedēļas būtu tas optimālais laiks. draudzenes gan saka, ka par ātru, bet man liekas, ka tieši laikā. pirmais šoks jau būs pārgājis, bet sāpe vēl saglabājusies, kuru saprotams, ka pēc sarunas var būt vēl grūtāk dziedēt, bet varbūt labāk tā, nevis dziedēt sāpi + vēl domāt iemeslus un prātā atbildēt "kāpēc" utt. (t)