Kāpēc sievietes piespiež vīriešus precēties?

Story Sūkā tālāk. Kad pupi nošļuks, varbūt prātiņš nāks mājās.
Man tak vienalga. Ja vajadzēs tad arī lugšos precēties.

Tipa ir tādi, kas visu savu dzīvi sapņo uzvilkt melnu uzvalku un iztērēt kaudzi naudas grandiozām kāzām?
Nu dauņi! Ko es vel varu piebilst. Ļoti dīvaini tipiņi.

Tad kad busi pietiekosi paaudzies un mates piens no lupam bus noslaucits- ari gribesi gimeni un ka tik Tu nebusi tas, kas kritis knipsiti uz celisha un teiks- ludzu, ludzu,
Ludzu, nu ludzu appreci mani!

Vācijā, tur piemēram būt vienam un bez bērniem 35-45 gados tiek uztverts kā nekas īpašs, cilvēki vēl iepazīstas un tiekas, vai izlemj attiecības izjaukt un meklēt ko jaunu.

Redzi, taa jau ir Tava personiigaa uztvere. Manaa uztveree neviens nevienam nepieder un tam nav nozimes precejies vai nee, ar berniem vai nee, 25 gadi vai 40, jebkura vecuma cilvekam ir izvele dzivot ar kadu kopaa vai nee.

Man ir apkart laimigi precejusies vecaki un vecvecaki, ta ka ideja par kartigu gimenes modeli man ari ir, bet ja mamma vienu dienu pateiktu, gribu jaunu dzivo, jaunu virieti - es tikai atbalstitu! Mes esam jebkura vecuma pelnijusi but laimigi.

Man apkart ir daudzi pec 30 un virieshi, kuri kadreiz teikushi, ka ne vinjiem kaazas, ne sievas, ne bernus, tikai laikam ejot sie cilveki ari paliek vientuli un GRIB bernus un draudzeni-sievu, tikai tada lieta, jo vecaks paliec, jo izvele paliek mazaka, jo labakas ir jau precetas.

Man ir ko pateikt, tikai tas ir kā pret sienu :D Labu nakti!

Nu redzi - nav vairs tev ko pateikt. Arlabunakti.

Lai dzīve būtu gaišāka! :D

Tu savukārt runā kā tās meitenes, kas izaugušas ar pasākām un Disney multenēm un gaida princi baltā zirgā bez nevienas sliktas īpašības. Katram ir savi trūkumi. Gan vīriešu, gan sieviešu vidū ir zāģētāji, gan pārmērīgie tērētāji (ne vienmēr uz sava rēķina), gan vēl miljons citu īpašību... Svarīgākais ir atrast cilvēku, ar kura sliktajām īpašībām vari sadzīvot un kurš ir gatavs pieņemt tavējās.

Kam vajadzīgs pieņemt kāda sliktās īpašības un uzkraut savējās? manā situacijā - kā vārdā? Tikai nesāc pa otro riņķī - atbalsts māju sajūta un līdzīgi - tas ir jau izrunāts!

Pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu! Ir taču arī vīrieši, kas paši vēlas precēties.

Tipa ir tādi, kas visu savu dzīvi sapņo uzvilkt melnu uzvalku un iztērēt kaudzi naudas grandiozām kāzām?
Nu dauņi! Ko es vel varu piebilst. Ļoti dīvaini tipiņi.

Tu savukārt runā kā tās meitenes, kas izaugušas ar pasākām un Disney multenēm un gaida princi baltā zirgā bez nevienas sliktas īpašības. Katram ir savi trūkumi. Gan vīriešu, gan sieviešu vidū ir zāģētāji, gan pārmērīgie tērētāji (ne vienmēr uz sava rēķina), gan vēl miljons citu īpašību... Svarīgākais ir atrast cilvēku, ar kura sliktajām īpašībām vari sadzīvot un kurš ir gatavs pieņemt tavējās.

Pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu! Ir taču arī vīrieši, kas paši vēlas precēties.

Jā, jo tu domā materiālās kategorijās, kas tomēr ir ļoti aprobežoti, tev tā nešķiet? Atbalsts, māju sajūta, sapratne - tas tev nav vajadzīgs?

Vēl, protams, ir tas, ka ar apprecēšanos vien nepietiek. Pie attiecībām ir jāstrādā visā to garumā. Tā tas diemžēl notiek, ka daudziem cilvēkiem ar gadiem pietrūkst spēka vai gribēšanas tās nosargāt. Jā, dažādu strīdu vai pāridarījumu rezultātā var rasties vienaldzība vai pat pretīgums vienam pret otru. Bet vai tāpēc vajadzētu piecirst kāju un teikt "ja viss vienmēr nenotiek pēc mana prāta, tad attiecības nav vajadzīgs"? Es domāju, ka ne!

Redzi tu sāc uzvesties kā sieviete! Daļu sev izdevīgākā pasaki, bet otru daļu - noklusē. Pateiksu tavā vietā. Atbalsts? Māju sajūta? Sapratne? Kas tam nāk līdzi nesaraujami saistīta komplektācijā? Zāģēšana. Garastāvokļi - karastāvokļi (kurus es šobrīd nejūtu un kuri mani neskar). Nebeidzamās sarunas par to ka vecim ir vairāk jāpacenšas jo ģimenei, redz, gribas atļauties vairāk. Es varu dzīvot viens kā pilnīgs askēts. Ar sievieti - nemūžam vismaz man tadus brīnumus pieredzēt vēl nav nācies. Varētu turpināt, bet slinkums rakstīt. Kas paliek no ta ko tu pieminēji? Nodzēsās viss. Nodzēsās ar to ko es uzrakstīju jo tevis pieminētais atbalsts diemžēl nav atraujams no kādas lietas no mana saraksta un defaultā nāk komplektā ar to.

Sievietes paliek kašķīgas, ja vīrietis neprec. Ja ir kopīgs bērns tad divas izvēles - precēties vai arī kasķēties un maksāt alimentus.

Ja tev domājot par bērniem nāk prātā tikai alimenti, tad tiešām, tev bērnus labāk nevajag.

Man vecākajam bērnam ir 15 un es daudzejādā ziņā redzu viņā sevi. Tās ir mans turpinājums un manas asinis. Un tas ir vērtīgākais kas aiz manis paliek.
Kas gan vēl var būt cits ?

Ja man tiešām nevajag tad kādā ziņā es esmu sliktaks par tevi?

Godīgi, man šķiet, ka daļa taisnības ir abām pusēm. Kā vīrieši tā sievietes jūt sabiedrības spiedienu apprecēties. Esmu reizēm dzīvojusi pie radiem Vācijā, tur piemēram būt vienam un bez bērniem 35-45 gados tiek uztverts kā nekas īpašs, cilvēki vēl iepazīstas un tiekas, vai izlemj attiecības izjaukt un meklēt ko jaunu. Vismaz tāds iespaids man palika, ka sabiedrība to neuztver kā kaut ko īpašu. Bet pie mums ja cilvēks nav precēts līdz 30 gadu vecumam, tad tomēr uz viņu skatās šķībi, aprunā, ka esot tur kaut kādi zemūdens akmeņi un tarakāni galvā, ja jau neviens negribot precēt, un apgalvo, ka šie cilvēki noteikti ir dziļi nelaimīgi, žēlo.

Es - neredzu ko tādu kas ir precētajiem, bet man - nav.

Jā, jo tu domā materiālās kategorijās, kas tomēr ir ļoti aprobežoti, tev tā nešķiet? Atbalsts, māju sajūta, sapratne - tas tev nav vajadzīgs?

Vēl, protams, ir tas, ka ar apprecēšanos vien nepietiek. Pie attiecībām ir jāstrādā visā to garumā. Tā tas diemžēl notiek, ka daudziem cilvēkiem ar gadiem pietrūkst spēka vai gribēšanas tās nosargāt. Jā, dažādu strīdu vai pāridarījumu rezultātā var rasties vienaldzība vai pat pretīgums vienam pret otru. Bet vai tāpēc vajadzētu piecirst kāju un teikt "ja viss vienmēr nenotiek pēc mana prāta, tad attiecības nav vajadzīgs"? Es domāju, ka ne!

Ka vēl man šajā dzīve trūkst? Es - neredzu ko tādu kas ir precētajiem, bet man - nav.

Ja tev domājot par bērniem nāk prātā tikai alimenti, tad tiešām, tev bērnus labāk nevajag.

Man vecākajam bērnam ir 15 un es daudzejādā ziņā redzu viņā sevi. Tās ir mans turpinājums un manas asinis. Un tas ir vērtīgākais kas aiz manis paliek.
Kas gan vēl var būt cits ?

P.S. Cik sen ta' atļāva pašam savas domas patstāvīgi izteikt?

Labi. Par casual seksa partnerēm. Nav jau ta ka pavisam gadījuma sakari. Vēlreiz saku - viss ir tā kā gribu es - savs un nemainīgs (ja es tā gribu) riņķis. Vari pateikt kaut vienu iemeslu kāpēc man būtu jālien kkādās attiecībās ja man bez atbilstības tavām un Dionysus teorijām viss ir tā kā es to gribu? Par precētajiem. Labi var viņi nebūt nelaimes čupiņas - re ka Dionysus te stāv un krīt - bet es dzīvoju labāk. Man ir māja kura nav ne ar vienu jādala. Man nekad nebūs alimenti jamaksā. Man smaida un izdabā kad es ierodos ciemos. Šai punktā par 100% precēto varu teikt - nav viņiem tās attieksmes no sievietēm kāda ir man. Nav vēl apprecējies neviens tāds kuram nervi pateicoties sievietem pēc 20 gadiem laulības būtu tikpat stipri un veseli kā kāzu dienā. Man ir sava siamniecība - viņām sava. Ja gribu - mētaju zeķes kur pagadās un traukus nemazgāju. Ka vēl man šajā dzīve trūkst? Es - neredzu ko tādu kas ir precētajiem, bet man - nav.

Kur nu man ... Līdzināties ar īstiem vīriešiem!

P.s. Tekstu sievai pirms publiskošanas atrādīji? Atļāva ievietot?

Gan jau paaugsies un nāksi pie prāta.

P.S Kā tu domā, pēc 20 gadu kopdzīves mēs labi pazītam viens otru.

Zigfrīd, tev vienīgais priekšstats par sievietēm nāk no Cosmo?
Tu gan īsti nesaprati, ko es tev centos pateikt, bet neprotu to nodefinēt vēl nepārprotamāk. Pateikšu tikai to, ka attiecības nav cīņa par virsrokas gūšanu (kuram kas ir vajadzīgs vairāk?), bet gan mēģinājumi atrast kompromisus, kas izriet no tā, ka tu esi ieinteresēts otras puses labklājībā, ne tikai savējā. Un otrādi.