Manējam puisim pēc mēneša jau 7 gadi būs, bet vecītim tic. Vienīgi vecītis nenāk atklāti, bet dāvanas atnes pa nakti un noliek zem egles. B/d Z-svētku pasākumos vai lielveikalos esošie vecīši mums skaitās tikai vecīša vietnieki... Tā bērna ticība brīnumiem ir kaut kas vārdiem neaprakstāms.. :-) Un teikšu atklāti, vecākiem paver plašas manipulācijas iespējas, kā pierunāt darīt kaut ko grūtu, neinteresantu, bet vajadzīgu, jo rūķi tak staigā apkārt un skatās, kurš māk uzvesties un
šogad mums aktuāli cenšas un mācās rakstīt rakstītos burtus.. Pagājušogad tā bija lasīšana. Protams normas robežās lieku darīt tās lietas.
Saprotu, ka vecīša lietas izbeigsies dabiski droši vien kaut kādā sākumskolas vecumā.
Tām kurām ir bērni, ko jūs dariet, kad bērni sarakstu n-tās dāvanas, vai kaut ko ļoooti dārgu, ko jūs nevariet atļauties?
Man tā nav bijis, ka vairākas dāvanas prasa vai kaut ko nevarētu atļauties, jo parasti kāro pēc kaut kā viena. Arī tad, ja var atļauties nenozīmē, ka visu vajag, bet no daudzlietu saraksta vienu lietu gan būtu vēlams dāvināt, jo tas ir tas, ko mazais vēlas.
Ja nevar atļauties, tad rīcība atkarīga no tā, kas ir kārotā manta.
Piemēram, pāgāšgad manējais gribēja Angry birds kosmosā lielo galda spēli. Ja nebūtu varējuši atļauties, tad vecītis atnestu mazo lēto angry birds komplektu un krājkasīti ar ieliktu naudiņu, lai pats krāj lielajai, +vēstuli ar paskaidrojumu, ka vecītim ierobežoti līdzkekļi, bet pats var sakrāt. Tad jau, ja vecākiem parādās brīvi līdzekļi var palīdzēt bērnam ātrāk sakrāt.
Atceros, ka vienu gadu pirms Lieldienām ģimenes ārste prasīja, vai mums arī zaķis olas nesīs, kad atbildēju, ka jā, tad teica, ka tas ļoti labi, ka bērniem ļoti svarīgi bērnībā izdzīvot fantāziju pasauli.
173
