Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai tiktu pāri?

Eh, začeits, pa lielam jā. Pirmās pāris nedēļas vispār bija vāks. Varēju histēriski raudāt ne no kā, murgos viņš man rādījās. Bija traki, jo mīlestība bija liela, pirmās attiecības, dzīvojām jau kopā, plānojām precēties un mazuli un visu, un piepeši vienu dienu - sorry, mazā, tev laiks izvākties. Bet labā ziņa ir tā, ka laiks visu dziedē. Super banāli, bet patiesi. No sākuma liekas, ka tās sāpes nekad nebeigsies, ka nekad neaizmirsīsi un mūžīgi paliksi vecmeita, nekad nespēsi nevienu iemīlēt - bet tas ir dabiski un ar laiku pāriet un aizmirstas. Man daudz palīdzēja kontaktēšanās ar draugiem un ģimeni, tai laikā daudz ceļoju, centos sevi iegrūst jaunās, nezināmās situācijās un nodarbēs. Tas laiks īstenībā bija ļoti vērtīgs.

katra
tā pamatīgi ir kā- raudāt katru dienu?

Lol, izskatās, ka jau esmu komentējusi šo pašu diskusiju :-D Tā iet, ka ceļ aizvēsturiskus topikus augšā :-D

Attiecības 6 gadi, gruzījos tā pamatīgi kādus 5-6 mēnešus, pēc tam vēl 6 mēnešus biju tāda nekāda. Tad vēl gads, lai saliktu visu pa plauktiņiem un saprastu, ko es gribu un ko man vajag no attiecībām un vīriešiem. Vēl nedaudz vairāk kā gadu biju viena un tad jau bija laiks īstajam. Tagad tusēju kāzu beztēmā. :-D

kat
vajadzēja būt otrādi

Bijām kopā pusgadu ,gruzījos 1 gadu.
Šķiet ,ka tas ir normāli priekš pirmās mīlestības. ;-)

varbūt drusku par ātru atguvos, bet nu nav normāli 2gadus raudāt pēc vīrieša.. nu jebkurš psihologs pateikts, ka tas nav normāli (jau uzreiz atvainojos)

iedvesmai- papinkšķēju kādu nedēļu (attiecības bija gandrīz 4 gadi)

Pāris mēneši. Tad iepazinos ar savu tagadējo draugu, tobrīd riktīgi sačomojāmies , viņš mani uzmundrināja, cik n-tās reizes izraudājos viņam uz pleca, lēnām draudzība pārtapa jūtās un nu - laimīgi kopā. :)

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes. Iedomājoties, ka viņš tagad uz mūžu paliks manā sirdī... ou faak! Es gribu piedzimt no jauna

Cassandra,
Tas vai vai viņš paliks vai nepaliks sirdī ļoti lielā mērā ir atkarīgs no Tevis pašas ;) Var strādāt pie domāšanas un "palaist vaļā" un pēc kāda laiciņa tapt laimīgākai kā jebkad iepriekš, bet var arī visu dzīvi nodzīvot ar "smeldzi sirdī". Katra paša izvēle.

Apmēram 3 gadi.

Biju attiecībās 5 gadus, lai tiktu pāri bija vajadzīgi 2 gadi ar astīti.

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes

Gribi iedvesmošu ??? Starp exi un nu jau savu vīru biju brīva precīzi 5 dienas!!! Tieši tik ilgi arī pārdzīvoju- 5 dienas neēdu un negulēju!!! :D


Bet par to aizmiršanu- nu ko ar to saprot??? Sāpēt vairs nesāp neveinas ibiušās attiecības, bet aizmirst (nu tā kā amnežija) īsti jau nevar!! tas vnk ir4 dzīves posms pagātnē- tāpat kā bērnudārzs, vidusskola u.t.t. Tās ir lietas, kas ar tevi notikušas. Ar laiku tikai mainās emocionālais fonas, kā to visu atcerās!!!

Jā nu šie teksti nudien neiedvesmo, meitenes. Iedomājoties, ka viņš tagad uz mūžu paliks manā sirdī... ou faak! Es gribu piedzimt no jauna :D

2 gadus pēc šķiršanās sāku justies normāli. Mīlēju no visas sirds....ir pagājuši 3,5 gadi, bet joprojām no sirds nav izmests....

Biju domājusi - līdz vienaldzības līmenim 3 gadi pagāja.
Bet, kā Marīī saka, pilnīgi izdzēst no atmiņas nevar. Man vismaz labi, ka mēģinot salikt viņa seju domās, nesanāk - ļoti miglains attēls.

2 gadi

Lai arī tajā laikā sapratu, ka ir rutīna un neliels apjukums, bet pameta 12.kl. divas dienas pirms pirmā eksāmena. Vot tas bija cūciski un ļoti sāpīgi (kopumā, ne tas, ka ex). No tās dienas pagāja 2 gadi, līdz bija sadzijis viss. Vēl gadu blandījos un mēģināju dzēst rētas ar citiem pagaidu čaļiem, bet tagad jau gads ar kapeikām kā esmu saderinājusies un laimīga.
Pat bija samērā vienalga, ka viņam jauna beibe.

Jā nu man savās ņuņņēšanās labāk laikam neizpausties :D
Bet ja tā paskatās, palasa, vispār traki, ja jāzaudē sava mūža mīlestība, jāšķir ģimene un pēc tam vēl vairāki gadi jāpārdzīvo. Faktiski vairākus gadus vari vienkārši izsvītrot no savas dzīves. Un ja vēl tie gadās precību gadi... Kad atgūsties, jau pāri trīstesmit, vilciens aizgājis. Un viss, kas tev paliek no jaunības, ir sāpes gadu garumā un atmiņas, kas arī sāp.
Tiešām ļoti paveicies tām, kas ir kopā ar saviem mīļotajiem un kas nav piedzīvojušas šķiršanos no viņiem.

Iepriekšējās attiecībās nebija gluži tā, ka mani pameta, mēs drīzāk vienojāmies par šķiršanos.. Pārdzīvoju dažas nedēļas. Jo attiecības gāja uz beigām jau pēdējos mēnešus, kad bijām kopā, tajā laikā jau paspēju gandrīz tikt tam pāri, rezultātā abi beigās nonācām pie secinājuma, ka jāšķiras. Man atvērās acis, tāpēc pārāk nepārdzīvoju, jo attiecību laikā man bija rozā brilles visu laiku, labi, ka tās brilles nokrita :D Ar bijušo tagad uzturam labas attiecības, ik pa laikam sazinamies (tagad jau retāk), satiekamies pa retam, man nav pilnīgi nekādas emocijas pret viņu, sajūtas tādas, it kā mēs būtu seni draugi, arī tagadējam draugam ar viņu ir labas attiecības.