Cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs, lai tiktu pāri?

Vienreiz sanāca izšķirties tā teikt ar " pirmo mīlestību " . Katru nakti raudāju, vasarā gulēju pie atvērta loga, jo tas atgādināja viņu, mūsu naksnīgās pastaigas, utt. Bija diezgan smagi. Laikam pagāja 3 gadi līdz vairs nejutu tās sāpes. Bet tas cilvēks bija mainījies, nejauks utt. Un kad beidzot es iepazinos ar cilvēku, kas iepatikās, sākām veidot attiecības, un tad viņš uzradās - ar sms un zvaniem, kad mēs visu vēl varam labot un būt kopā pēc 3 gadu pauzes. Un tad es sapratu viņa nodomus - viņš jau bija informēts, ka beidzot esmu aizmirsusi viņu un atradusi labāku - gribējis izjaukt. Kopš tā brīža nedomāju, neatbildu uz viņa vēstulēm. Šad tad tik iedomājos, kā es varēju būt tāda muļķe un izniekoju 3 gadus savas dzīves, ko es varēju izbaudīt, nevis raudāt spilvenā :D

Man laikam nesāpēja nemaz, jo es biju tā, kas aizgāja no 6 gadus ilgām attiecībām, tā vienkārši vienā dienā sakravāju mantas, pateicu atā un aizgāju. Zinu,ka sāpināju viņu, jutos nedaudz vainīga, jo viņš lika par sevi manīt un solīja visu to, ko pirms tam bija noliedzis, bet man bija vienalga. Es jutos brīva un beidzot laimīga. Sapratu to, ka es tā īsti viņu nekad pa īsto neesmu mīlējusi, pieķeršanās, pieradums - jā, bet lielā mīla nebija. Varu mierīgi paiet garām, redzēt uz ielas vai sazin kur un man ir nulle emociju, jo tās sāpēs, ko piedzīvoju bija daudz stiprākas par labajiem mirkļiem, tāpēc esmu viņam pateicīga par to, ka iemācīja man sevi mīlēt un saprast, ka uz pasaules ir vīrieši, kuri mani cienīs, ne tikai rupji izturēsies un pacels roku, kad sagribās.
Pateicoties viņam, es zinu, ko nozīmē mīlestība, jo satiku vīrieti, par kuru esmu gatava celties un krist, kuru es mīlu līdz bezgalībai un tālāk.

Visa pieredze, lai cik sāpīga tā arī nebūtu, tomēr ir pieredze. Tās attiecības mani padarīja par to, kas esmu tagad.

Man nav bijis tādu ilglaicīgu attiecību daudzu gadu garumā, bet, ja būtu, tad droši vien pārdzīvotu ilgi. Kad beidzās nopietnākās attiecības, kas man bija (kādus 2-3 gadus ilgas), pārdzīvoju ļoti, likās, ka nekad vairs nevienu nemīlēšu, bet pagāja labi ja mēnesis un bija kaut kāds klikšķis un es sāku dzīvot un priecāties, visas skumjas kaut kur pagaisa.

Man bija vajadzīgs apmēram gads, bet tas tāpēc, ka ne tikai šķiršanās, bet kaut kāda personības krīze, dzīves un vērtību pārvērtēšana man bija. Kā arī, protams, pielāgošanās jaunajām pārmaiņām, dzīves apstākļiem. Pašapziņa, protams, bija iemīta dziļi, dziļi zemē, kamēr savācos, laiciņš pagāja.
Domāju, ka personībā ļoti stipriem cilvēkiem, kā tas varētu būt Dellicious gadījumā, tiešām notiek tā, ka pakrīti, piecelies, sakārto kroni un dodies tālāk :)

Mīlestība man ir spēcīgs vārds, tādēļ ar to nemētājos un vai esmu kādu patiesi mīlējusi, mani māc šaubas, jo es neesmu nevienu uzskatījusi par īsto un vienīgo, tāpat neesmu vēlējusies ģimeni, bērnus un laulību, esmu ļoti pieķērusies, iemīlējusies, pieradusi pie otra un pārdzīvojusi par to šķiroties, bet mīlējusi - mani māc šaubas.
Pēdējās attiecības no kurām izšķīros man dzīvē ļoti daudz ko deva, apziņu par daudzām lietām, un tas ka izšķīrāmies bija ļoti labi, jo mainījās ļoti daudz kas manā dzīvē uz pozitīvo pusi, es domāju tādu vērtību un apziņas ziņā. Tādēļ man nav bijis vajadzība pārdzīvot mēnešiem, vienkārši bijis sāpīgi zaudēt labu draugu, tas arī viss...

Bijam kopa 9 gadus... ir kopīgs dēliņs. Nu gluzi aizmirst nav iespējams, kaut ari pagajis vairak ka gads un domaju, ka nekad ari neaizmirsisu, jo sanak satikt katru nedelu, kad dodu bernu.

Kops skirsanas man dzive mainijusies par 180 gradiem un esmu apprecejusies ar citu virieti, bet domas protams atgriezas ari pagatne. Domaju, ka tas ir normali. Lai ari bijusais atgadina loti biezi cik loti mil un grib but kopa, esmu izvelejusies citu cilveku un dzives celu, jo uzskatu, ka atpakal cela nav nekad, vismaz mana gadijuma noteikti ne.

Cik esmu dzirdejusi ir japaiet 2 gadiem lai pienemtu, samierinatos, piedotu un dzivotu talak.
Ir labaki cilveki uz pasaules, lai ari ta sakuma neskiet.

Klotho ārprāc , cik skumji. Nabaga draudzene. Nesaprotu, kāpēc šo lasīju, tādas lietas mani slikti ietekmē vienmēr, jo ļoti bail, ka kas tāds varētu atgadīties ar man tuvu cilvēku.

Ar pirmam,kur dzima berns,aptuveni gadus 2..
Ar tagadejam pagajis ir menesis,bet kaa te mineja,ieksheji jutu it ka nekas vel nebutu beidzies,bet ir..un esmu nokritusies svara,no stresa pumpas sametushas,vispar ljoti salauzta juutos..:(

Pfu...pfu..pfu- neesmu piedzīvojusi šķiršanos ar cilvēku, ko patiešām mīlētu, tāpēc nemāku atbildēt, bet varu pastāstīt cik skumji iet draudzenei- ar puisi bija kopā 4 gadus- likās fantastiskas attiecības līdz puisis kādu vakaru pazvanīja pateica, ka viss beidzies, tajā pašā vakarā viņš iekļuva avārijā braucot ar motociklu (nebija dzēris) un diemžēl nositās. Ir pagājuši 3 ap pus gadi- draudzene vēlaizvien pat dzīvokļa koridorī ir atstajusi visus viņa apavus- laiks it kā dziedējot, bet man izskatās tieši otrādāk- ar katru dienu viņa paliek plānāka un pelēkāka un drūmāka. skumji

Vissmagāk ir gājis man personīgi divās attiecības, vienas ,kuras ilga divus gadus un pēc tam sākās tādi murgi,ka tās pārdzīvoju iekšeji gadu. Daudz tika tām ziedots,atdots,būvēts.
Otras, no kurām izšķiros ,pirms 10mēnešiem,laika tā. Nebija pārāk ilgas attiecības, bet tur bija cits stāsts, es vēlejos to cilvēku pamest, jo jutos nelaimīga/piekabe, kad es to gribēju izdarīt viņš to pavērsa citadākā gaismā un es nespēju, jo uzskatīju,ka esmu atbildīga par saviem vārdiem un darbiem. Centos vērst pa labu, bet beigu beigās viņš pamatīgi sāpināja mani. Viena dienā neko nepaskaidrojot, sadragājot mani,ka neko nepaskaidrojis , dzīvoja talāk, pats ļaunākais bija tad,ka šis cilvēks ,man bija jāredz ,katru dienu.

Bet sakarā ar visu šo, piekritīšu,ka pa visam nevar aizmirst. Bet tas ir kā viens no daudziem mīlestības stāstiem, kuriem reiz pienāk beigas(labas/sliktas). Mēs nevaram šo stāstu pārlasīt vairākas reizes ,ja vēlamies dzīvot tālak un nevaram tver to pārak dziļi sevī. Mums tas ir jāizlasa līdz galam un jānoliek savas dzīves plauktā ,kā notikums.

man vajadzejas 2 gadus,lai ieraugot vinju nebutu nekaadu emociju.nu ir kopa pagajusi 6 gadi un 5 gadus esmu jaunas attiecibas, tgd ir pavisam citads sakuma domaju ka meklesu kko lidzigu bijusama, bet beigas sapratu ka tagadejais ir tiesi tads par ko es kadreiz esmu sapnjojusi gan garuma zinja gan auguma zinja, bijusais pilniba nebija mans tips, bet laikam tpc ka pirmas nopietnas attiecibas tpc bija tik sapigi, Ex pa reizei ieraugu neta, pastos bildes vnk interese ka vinjam iet, bet vai uz ielas ieraugot sveicinatu, nu es nez, bet vins tpt tgd arzemes. mani pameta jo vinja bijusi bija aizbraukusi prom un sim zvanija un stastija nja njemoties ar negheriem, vins vnk pa to laiku mani izmantoja,kad si atbrauca sagaja atkal kopa bet pec kada gada vai diviem tpt izskiras jo vina nonaca cietuma, liktenis atspelejas vina vieta, tgd vinam ir cita meicha. taa kas no cieetuma iznaca aicianja draugos, gribeja baigi sadraudzetis, bet vinja ir tada maita ka negribeju tontaktus ar vinjas, visticamak, vinai draugu nebija pec cietuma tpc stbrauca uz latviju, bet nu gan jau pa gadu bus atradusi kadus draugus, jo pasniedz zumbu

Par tēmu.
Toreiz, kad pameta mani pirmā lielā mīla, tad pus gadu biju tāda kā apdullusi, apātiska. Dēļ citām attiecībām, kurās pat nemīlēju vīrieti, nedēļu nogulēju gultā blenzdama griestos um raudādama nepārstājot. Joprojām nesaprotu kas tas pie velna bija. Es pat negribēju viņu atpakaļ. Nezinu ko es patiesībā tā apraudāju. Tagad nozheloju vispār tās attiecības un to laiku. Visvairāk žēl savas mammas jo viņai noteikti sirds lūza uz mani skatoties.

the_one
;)
Lielos vilcienos visas esam vienādas, mazākos - katram sava bagāžiņa :D

Savukārt draudzenei bija attiecības 4 gadus, un puisis vienā jaukā dienā vnk pameta, pateica, ka ir kopā ar citu meiteni. Draudzene mocījās ilgi, manuprāt, 2 gadus. Sākums bija briesmīgs, viņa bija ļoti atkarīga no puiša. Teiksim tā, tajās attiecībās pilnīgi pazaudējusi sevi,kas, manuprāt,ir ļoti liela kļūda. Bieži sēdēju blakus, bet viņa 5 stundas no vietas runā tikai par viņu, raud, visādas stulbības sāk darīt - fake profilu draugos izveido, raksta viņam, zvana. Uzreiz gribēja atrast nākamo čali, bet, protams, ka no tā nekas nesanāca prātīgs. Pārdzīvoja, tagad ir precējusies un izveidota laimīga ģimene. Bet vienreiz iejautājos par to pirmo čali, viņa patieca, ka nekad viņu neaizmirsīs un ka tā esot viņas pirmā lielā mīlestība. Bet vsp tas bija briesmīgs laiks viņas dzīvē,nometa 15kg no stresa un izskatījās nevesela.

Tāpēc ieteiktu neiesēdēties mājās, bet iet ārā, darīt to, ko attiecībās neatļāvies tik bieži - satikties ar draudzenēm, uzsākt jaunus hobijus, nodarbināt sevi. Atnākot vakarā mājās ja vajag, izrauies, bet otrā dienā galva augšā un ej tālāk!!! Lai izdodās!:)

Nav gadījies, ka mani pamet mana lielā mīlestība. Mīlējusi arī tikai esmu vienreiz. Man liekas, ka, pazīstot sevi, es pārdzīvotu ilgi, vairākus gadus. Kad biju pašķīrusies pēc ilgām attiecībām, tad abiem mums bija citi partneri un daudz bēdāties nesanāca, kaut gan kādus dažus mēnešus ļoti pārdzīvoju, kad sapratu, ka cits mani nespēj tā emocionāli piesaistīt, bet tad jau sagājām kopā atpakaļ. Ar citiem man nekas nesanāca, jo es visur redzēju viņu un visus salīdzināju ar viņu. Es vispār ceru, ka mums izdosies visu dzīvi būt kopā, jo pēc tik ilgiem gadiem kopā ( drīz jau būs 10 ) es vispār nespēju iedomāties, kā varētu sākt jaunas attiecības ar citu cilvēku. Loti ceru, ka man tas nebūs jāpiedzīvo.

Pamesta tā īsti esmu tikai vienu reizi, bet tas bija jaunībā 17 gadi, rozā brilles, bet čalis pilnīgs apkārt laidējs. Pat attiecības īsti nopietnas nebija, tāpēc šo es īsti neskaitu. Pārdzīvoju dažas dienas un tad neilgi pirms 18 satiku pašreizējo puisi.

Nu kopā jau pagājuši 8 gadi. Pa šiem 8 gadiem ir bijuši neilgi šķiršanās periodi. Ja godīgi, manis ierosināti, jo likās, ka no manas puses jūtas ir pazudušas. Vieglāk, protams, iet prom nekā apsēsties un kopīgi rast risinājumus. To bēgšanu skaidroju ar vecumu, man bija 22, 4 gadus kopā, un tad likās, ka jaunība paies to īsti neizbaudot. Bet tad atkal sagājām kopā un visu laiku strādājam pie attiecībām līdz šai dienai. Par vīrieti neesmu ne brīdi šaubījusies, ka varētu krāpt. Nav devis nekādu iemeslu, visa viņa uzmanība ir man un mūsu mājām. Kas būs gājējs, tas aizies!

Dellicious, offtopic, bet Tev ir tik atšķirīgs viedoklis un nekur nedzirdēts pat par daudzām tēmām. Ļoti interesanti palasīt.

Kāda nedēļa bija.

Aizmirst es nedomāju kā izdzēst no atmiņas.

Viņam pāri tiku tad, kad apprecējos, bet aizmirst? Nekad!

Ja kādam mērķis pēc šķiršanās ir izdzēst no savas atmiņas konkrētu cilvēku, tad tā ir pilnīgi neiespējama vēlēšanās. Loģiski, ka Tu nevari vienā dienā piecelties un neatcerēties, ko darīji un ar ko kopā aizvadīji pēdējos pāris gadus.
Pilnīgi aizmirst nav iespējams, ja vien nenotiek atmiņas zudums. Vesels cilvēks spēj atcerēties noteiktus savas dzīves notikumus un posmus un tā ir norma.

Jautājums par to, vai bez sāpēm, ļaunuma, vēlmes vainot, peldēšanās nostaļģijā vai citām emocijām spēj to apskatīt kā vienkārši notikušu faktu.
Un bez tā taču var dzīvot, vai ne? Tam nav obligāti vajadzīgas jaunas attiecības (kas nodrošina tikai un vienīgi uzmanības novēršanu no bijušā), tam vajag vienkārši tikt pāri pašam sevī.